Khm,
esmu sagrauta, indeed.
Visu dienu, gandrīz vai non-stopā (kopš ~9 piecēlos no miroņiem) ganīju materiālus un murgoju eseju par "The Shout". Beigās nokavēju deadlinu. Pilnīgi brutāli pa veselām, umm, divām minūtēm. Tagad mocos pēc radošajās lomkās, ar pārliecību, ka radītās esejas ir absolūta izgāšanās, kuru pat nepiefiksēs kā iesūtītu darbu.
Nu, protams, students NAV students, ja tam nav parādu... tomēr tas nebija man mērķis pirmās sesijas ietvaros. Visbriesmīgāk laikam ir tas, ka man rīt atkal ir jāzubrās itāļu valoda. Plānā bija šodien/tagad uzmest runu, kura pirmdien būtu jāzin no galvas.. Yeah, RIGHT.
Man nav spēka. Garīgi.

Ļoti, ļoti pārdzīvoju savu veikumu. Liekas, ka lielāku sūdu (angliski) neesmu rakstījusi. Ja man likās, ka filozofijas eseja ir nožēlojama parodija par eseju, tad es nezinu kā lai apzīmē "The Shout".
Mana izteiksme, valoda tādā apjomā nonivilējas, noplok un izklausās pēc pliekanas, seriālos saklausītu frāžu, atražošanas, bet izpratnes par to, ko es pati saku. Nemaz nerunājot par veco, labo muldēšanu par vienu un to pašu. In the name of all that's saint, galvenais, lai ir min lpp.

Ceru, ka izgulēšu savu apātiju.

p.s. -- man normāli iecepī Rammstein - Hallelujah. Rammstein lirikas es cenšos nelasīt un priecājos, ka nesaprotu valodu. man patīk spēks un brutalitāte, ko dod viņu dziesmas. tad, nu, hallelujah ir tāda rihtīgi, rihtīgi enerģizējoša. [pat ja stāsta par priesteriem-pedofīliem]