Jāsaka, ka es šorīt ap pus 8 normāli pārbijos. Pamodos no skaņas, kas, manā prātā, bija ekvivalenta sprādzienam-lielam. Spriedzienskaņas izrādījās pērkona negaiss, kurš bija faktiski tieši virs mājas. Nenormāli skaļi. Pāris reizes satricināja un prom bija. Vēl labu laiku bija dzirdams bumbums un zibens uzplaiksnījumu.

//Šorīts pārspēj toreizi iekštan Dāņlandijas, kad mūs ar tēti medīja dāņu pērkonbrālis un ducinājās virs mājas (lasīt - tēta kojām). Šoreiz bija nreizes trakāk un skaļāk//

Lieki teikt, ka es vairs neaizmigu, tik gulēju Vīrietim azotē un baidījos. Man kopš mazām dienām bailes no tiem negaisiem un pērkoniem. Samērā ironiski, uz uzvārdu atsaucoties.

(un vēl man bija žēl mazo bērnu un kaķuļu, kas, noteikti, bija tik pat pārbijušies cik es, ja ne vairāk)