sākās ideāli. Aizvelkoties līdz virtuvei un sākot bīdīt normālas kafijas uztaisīšanas procesu, nosecināju, ka KĀDS Siliņš ir nopircis nepareizos kafijas filtrus. Pār mazu, respektīvi. Bye, bye īstā rīta kafija. Nākošais materiāli-morālais trieciens mani sagaidīja, atverot ledusskapi, ar domu par brokastīm. KĀDA māsa noēdusi pēdējos divus jogurtiņus. Bye, bye normālas brokastis.

Tad vēl ejot vanna, nosecināju, ka mammai beidzies normālais matu balzāms un šijās mājās man nav zobu birstes. Vnk, jauki.

Tagad būs jādzer kaut kāds kafijas šķīsteklis un jāēd līdz kaulam noriebušās maizes, kurām tāpat tā pa īstam nav ko virsū likt. Es tik pat labi varēju palikt Rīgā. Daudz jau nekas nebūtu mainījis. (o.k, man vispār nebūtu ko ēst) Vēl ta visam pa virsu tas, ka mamma no savas Milānas būs atpakaļ "vēlu vakarā", kas tulkojumā vien nozīmē, ka es viņu varbūt pat nesatikšu, ņemot vērā, ka rīt agri no rīta braukšu atpakaļ uz Rīgu...