| iesaku izlasiit! |
[Mar. 21st, 2006|12:22 pm] |
"Mūsu prāts - mūsu draugs un ienaidnieks"
Kacudzo Niši - Dvēseles attīrīšana,www.e- mistika
Cilvēks atšķiras no dzīvniekiem pirmām kārtām ar to, ka viņam ir domājošs prāts. Evolūcija mums devusi domājošu prātu vai nu par kaut kādiem mūsu nopelniem, vai arī par grēkiem. Jā, protams, domājošs prāts ir neapšaubāma progresa pazīme, tas ir solis augšup pa evolūcijas kāpnēm. Tikai cilvēks vēl nav nonācis līdz tam svētīgajam evolūcijas pakāpienam, kad prāts patiešām kļūst par viņa draugu. Mēs vēl neesam iemācījušies izmantot savu prātu tā, kā to no mums vēlas Daba. Un šajā ziņā esam līdzīgi mazam bērnam, kuram atļauj parotaļāties ar sarežģītu tehnisku ierīci, tādu kā, piemēram, tālrunis. Bērns vēl nezina, cik daudz labuma viņš varētu gūt no šīs ierīces, un padara to nekam nederīgu, izjaucot pa daļām un dažas detaļas salaužot. Tāpat ar savu prātu rīkojas arī cilvēks - viņš vēl nezina, cik precīzs un brīnumains ir šis mehānisms, cik daudz labuma var no tā iegūt, - un izmanto to nevis savā labā, bet gan kaitējot sev.
Lai izmantotu prātu savā labā, jākļūst par sava prāta saimnieku. Pagaidām vēl lielākā ļaužu daļa ļauj savam prātam saimniekot tā, kā tam gribas. Atrodotiespilnīgā prāta pakļautībā, viņi zaudē varu pār sevi un savu dzīvi.
Pamēģiniet pakontrolēt, ar ko aizņemts jūsu prāts -kaut vai šajā mirklī. Jūs konstatēsit, ka tas ķeras pie visa, kas nokļūst tā uztveres laukā, pārlec no viena priekšmeta uz citu un rada jūsu galvā pilnīgu jucekli, bet jums patiesi svarīgas problēmas netiek risinātas. Prāts negrib risināt problēmas - tas vēlas nodarboties ar tukšu ķerstīšanos pie visa apkārtesošā. Un jūs prātam izdabājat, jo necenšaties to disciplinēt un saukt pie klusuma un mierīguma.
Jebkuras domas ielido jūsu galvā kā vien vēlas. Un jūs domājat par to, kā pabarot ģimeni, kā nopelnīt naudu, kā nopirkt kādas lietas, kā paveikt darbu, kā nopietni parūpēties par savu veselību, un visam šim jūklim pievienojas nožēla par pagātni, bailes par nākotni, šaubas, vilšanās, pārestības un vēl daudz citu savienojamu un nesavienojamu jūtu. Un visas domas un jūtas auļo, rosās, nomaina cita citu, tikai jums no tā nav nekāda labuma. Domas un jūtas jums nepiedāvā jūsu problēmu risinājumus - tās pavisam nelietderīgi aizņem jūsu tukšo galvu. Gluži otrādi -jo vairāk auļo un rosās domas un jūtas, jo tālāk jūs esat no savu problēmu īstā risinājuma. Tukša domu pļāpāšana jūsu galvā nomāc īstenības balsi - tās īstenības, kas vienmēr dzīvo jūsu būtības dzīlēs un ir gatava dot atbildes uz visiem jūsu jautājumiem. Gatava -ja arī jūs būsit gatavs šīs atbildes saklausīt.
Ja jūs aizvērsit acis un apgūsit koncentrētas apceres mākslu, - tukšās auļojošās domas aizies, bet to vietā no jūsu būtības dziļumiem atnāks īstās atbildes uz jūsu jautājumiem, īstie jūsu problēmu risinājumi. Jo bez auļojoša nemierīga prāta katram no mums ir Saprāts - dabas dota dziļa gudrība. Tas pats cilvēka iekšējais dziednieks, kurš zina zāles visām mūsu kaitēm un problēmām. Bet auļojošais virspusējais prāts neļauj šim Saprātam pasacīt ne vārda. Saprāts to vien gaida, kad mēs nomierināsimies un beidzot to sadzirdēsim. Sadzirdēsim, lai izprastu lietu īsto būtību. Sadzirdēsim, lai saskatītu savu problēmu sakni un to risinājumus. Sadzirdēsim, lai kļūtu veseli.
Paraugieties uz Dabu - uz jebkuru dabas parādību. Daba ir mierīga un dižena, tā vienmēr ir tāda -pat tad, kad jūrā vai uz sauszemes plosās viesuļvētra, pat tad, kad lietus gāž straumēm un apkārtni satricina pērkona dārdi. Tajā visā jūtams diženums un miers. Un arī spēks.
Cilvēks - dabas bērns - civilizācijas procesā kļuvis tās, proti, dabas, pretmets. Viņa uzvedībā nav spēka, nav varenības - toties ir milzīgs daudzums rosīšanās un nemiera.
Apgūt meditācijas mākslu nozīmē piemēroties Dabai ar tās varenību, spēku, ar tās mieru. Bet Daba vienmēr ir vesela - tā nekad neslimo. Apgūt meditācijas mākslu nozīmē kļūt vienotam ar lielo, vareno, mierīgo un veselo Dabu. Tas nozīmē pašam kļūt tādam kā Daba - lielam, varenam, mierīgam un veselam.
Kā nomierināt prātu un dot vārdu Saprātam?
Reiz es sēdēju okeāna krastā. Mani plosīja šaubas un bailes, galvā rosījās domas par savas dzīves tukšumu un bezjēdzību. Bet tad okeāns novērsa manu uzmanību no manis paša, no tukša, bezjēdzīga domu virpuļa - es pavēros uz okeānu, iekļuvu ar skatienu tā dziļumos un ieraudzīju, šķiet, pašu tā dvēseli. Un šī dvēsele, okeāna dvēsele, man sacīja: "Manī ir tikai dziļums un miers. Bet šļakatas manā virspusē -tas ir tas, kas atnāk un aiziet. Tavas dvēseles dziļums un miers - lūk, tas, kas ir patiesi tavs, tas, kas paliek vienmēr."
Un es uzreiz sajutu dziļumu un mieru, kas arī ir mana īstā būtība. Šī bezgalīgā miera telpa manī ir tas, kas es īstenībā esmu. Bet manas bailes, šaubas un uztraukumi ir tikai šļakatas uz okeāna virsmas, tās atnāk un aiziet. Tās aizies. Aizies, lai atbrīvotu vietu manam īstajam Es, kas pateiks man savu dziedinošo vārdu.
Izmisums un slimība iestūma mani apskaidrojošās meditācijas stāvoklī. Izmisušais prāts bija noguris no savas neauglīgās mētāšanās un plosīšanās - un apklusa, okeāna varenības uzveikts. Es apturēju savu prātu - lai dotu vārdu Saprātam. Okeāna dvēsele man palīdzēja to izdarīt.
Šo stāvokli var sasniegt arī apzināti. Ja prāts trako un negrib rimties, to var apmānīt un piespiest kļūt rāmam. Apmānīt var, nodarbinot ar ko citu.
Bezdibeņa malā Es stāvu.
Ar muguru pret to.
Šaubu stīgas Dvēselē neietrīcas.
Tā ir XVI gadsimta haiku. Vai jūtat, kā dažas rindiņas sastindzina prātu? Prāts aiziet - atnāk Saprāts, visaptverošs, visu uztverošs. Atnāk stāvoklis - domu un attiecīgā brīža nemierīgo jūtu vietā.
Šo stāvokli pazīst tas, kurš ir stāvējis bezdibeņa malā. Es to pazīstu, jo sajutu bezdibeni ar muguru. Apmāniet savu prātu, neļaujiet tam šaubīties! Un jūs iemantosit visus atveseļošanās labumus. Un izdzīvosit jebkura bezdibeņa malā. |
|
|