August 3rd, 2025

• Smadzeņu ripas
• 8/3/25 01:12 am
• Pirmo reizi mūžā savos 30+ sāku lietot antideprīšus. Kopumā, vienmēr sevi esmu uzskatījis par mentāli stabilu - nav bijusi ne depresuha, ne soc. trauksmes, ne paniķenes. Bet nu pēdējos gados, visādu ārēju apstākļu dēļ, sajutu, ka stresa noturība vektors ir bijis lejupslīdošs. Tā nu beidzot paņēmu escitilu, kaut vai tīri tādēļ, lai pačekotu - kā tad tas ir.
  
  Atceros, ka pirmās divas dienas jūtu vieglu eiforju (placebo?) un karstuma viļņus. Pēc tam divas nedēļas jutu caureju un miegainumu (Super, gāju gulēt laicīgi).
  
  Tagad jau pagājuši kādi divi mēneši un apzinos, ka metafora par demoniem, kas skrāpējas gar apziņas sienām, daudz precīzāk apraksta manu mentālo stāvokli, nekā man iepriekš šķita. Ja pirms AD kaut kādi notikumi un smadzeņu tārpi mani iedzina trauksmes ciklā, kurā es vnk maļu situāciju uz apli līdz pastardienai, tad tagad - tie demoni paskrāpējās gar jaunuzcelto antidepru ķīnas mūri un ātri vien paši no sevis rimstās. Tas jauki - varētu tā arī turpināt.
  
  No negatīvā:
  Jūtu, ka motivēt sevi darīt jebko, kas nav acumirklīgs dopamīna hits, ir palicis nedaudz grūtāk (bet menedžējami).
  Libiģiks pasists uz leju. Bet nu visu var, ja ir apņemšanās - tā kā nav baigā problēma.
• 0 commentsLeave a comment