Tieši tik šaumīgi, ka tagad tūlīt visu sabrucināt, muļķīgo, lai atiet ar nākamo mirkli, kas pienāks ar tādu pamatojumu, ka tu beidzot redzēsi asfaltu. Tu esi mājās, lai vai kā gribi iebilst. Redzi, pienenes, atkal, senākas. Liela pauze. Es raudāšu nevis, lai atbilstu, bet jāaiziet mazajā pagalmā, vai tādu vēl atcerieties? Mazais pagalms.

Nav saprotams, kā un kas man tur iekāpj galvā, kad sāku murgot sūdu, un vai tiešām to drīkstu saukt vienkārši par rudeni un viss būs kārtībā, vai arī esmu čokčok?

Naktīs nevari pagulēt? Kas tālāk?

Esi iemācījusies terminus? Ko tālāk?

varbūt tas slēpjas Le Chat Noir caurumā
varbūt atvilktnē varbūt kambarī
sirds kabarejs ar gravitācijas ilustrācijām
dievs gaidīts atnāca šeit pasēdēt

U esot dārziņā gribējis elkoņa kreveli pusdienlaikā palikt zem spilvena, bet aizmirsis, nokavējis kreveļu feju un ielicis vienkārši bikšu kabatā.

Kā man patīk sēdēt pie psihiatra kabineta un gaidīt stundu rindā, skatoties zilganajā, netīrajā sienā.

Tas nav normāli, ka tā sāp, kas tas ir, ksanīša adhods vai kas? Ārprāts.

esmu arī apņēmusies mēģināt akvareli, kamēr kaut kas izdosies, tas ir, es turpināšu burzīt lapas un ņemt jaunas ar cerību, ka šo varbūt nesaburzīšu. un tad turpināt.

tā izstāde ir bijusi kādas transformācijas svarīgs kontrolpunkts, un es negribu atgriezties atpakaļ. varētu padomāt, ka tas ir muļķīgi, bet pašai sev galvā svarīgi.