Nevienam jau citam mana bērna ģimenē te nav jāpaspēj apvienot debilu strādāšanu ar bērna 4x nedēļā diviem treniņiem, brīvlaikiem, skolas laikiem un visiem sīkajiem pienākumiem, visi pārējie tētiņi un omītes var sēdēt tronī un baudīt izklaides daļu, zb, kurš gan beigās ir sliktais garlaicīgais un pienākumus liekošais, skaidrs, ka māte. Kurš tad cits tādu riebīgu daļu uzņemtos, trol

Piemēram, nupat atcerējos, ka šodien laikam neko neesmu ēdusi, da fak. negribas jau arī

jau nedēļu gandrīz nepārtraukti slikti, aizgāju pie ģimenes ārstes, izrādās tagad ir ģimenes ārsts, sarakstīja vispusīgu veco ļaužu pakotni no kā palika vēl sliktāk. jūtos kā visu laiku būtu uz šausmeņu trases, nav arī ūdens, bet visu laiku sēžu un nevaru atrast laiku iziet ārā. da fak? tik sūdīgi sirdij

Mirkli papinkšķēju sagurumā, pieņēmu, ka nekāds miegs jau laikam atkal nenāks un ķēros pie ēšanas, ko gan vēl darīt vēlā vakara stundā, kad pat kaimiņi caur grīdu vairs neraida narkotiku mūziku tur tālu precīzi debesīs. Miega medicīnas jau iedzēru, nav atbildes, nav signāla. Visu gaišo rītdienu varēšu turēties pie datora ar sliktas dūšas savienojumu, bet tas nav gluži svarīgi, dzīve nav tāda gara kā baigi gara čūska, nu kā tā dzeltenā zoodārzā, bik besīgi jau tas ir, bet ko darīt, nevajag jau uzreiz satraukties. Varbūt tagad iemigšu.

Kaimiņu vārtiņi, starp citu, jau bija šķībi, es viņus vienkārši nedaudz izstaisnoju.

Viens ir tas, ka šorīt pazuda lēca un brilles nebija mājās, tāpēc uz skolu auto vadīju ar bērna asistenci (īstenībā diezgan labi visādus objektus redzēju, pat kaķi redzētu, ja būtu bijis, bet neredzēju), vēl ir tas, ka skolotājai solīju, ka būsim agrāk, lai uztaisītu testu, kuru aizmirsām sagādāt, bet tāpē, ka neizrādīju pietiekamu interesi par modinātāju (nedzirdu), bijām uz otro stundu, nekas, skolotāja tik atsūtīja mērkaķīša emoji, kad uzrakstīju "gribēju kā labāk, blabla." Tad, jau bez asistences braucu pakaļ brillēm un kooperatīvā iestūrēju (stūrēju labi, bet slīdēja labāk) kaimiņu sētā, iebuksējoties sniegu ledos, un, tā lamājoties un lidinoties ar vainīgajiem ledusgabaliem, sagaidīju savu valentīnu, kurš jau slidinājās pretī izvilkt mani no rīta piedzīvojumiem.
Tas nav viss, arī apnīk, ka nevaru pagulēt un miega zāles īsti neštirī, un vēl sākušies riebīgi sirds pārsitieni, kas atbalsojas kaut kur ausīs vai galvā un nevar saprast, vai kaut kur kaimiņos kāds sīzifs netiek ar akmeni galā un krīt no kalna, vai varbūt kāds ar lāpstu pa priedi dauzās

Mēnesi staigāju ar caurām kurpēm, caurums ir apakšējā zolē un katru reizi, kad ir slapjdraņķis, labi to jūtu. Mēģinu izvairīties no peļķēm, bet tas ir muļķīgi. Slinkums domāt par naudas atlikšanu jauniem apaviem. Labi, ka ciemos neeju

Šodien sāku dzert jaunas medicīnas, jau paspēju pie mājas mašīnu drusku ap leduskaudzi iebuktēt. Pēc tam saņēmos labi stūrēt.

Protams, ka tas izklausās stulbi, bet kāpēc censties. Censties var gulēt.

Labi, es vnk gaidu uz lidmašīnu.