Kad noparkojos Ādažu stāvvietā, mašīna atradās vienā vietā, kad iznācu no veiča, tā vieta jau bija tukša. Brīdi bija jāpastāv un jāpadomā, ko vēl papildus neesmu par taustāmo realitāti sapratusi, bet izrādās to, ka jāskatās tiešāk un plašāk jāķer apkārtne. Un, re, mana mašīna ir jau pavisam citā stāvvietā (plašāk nevajag), ieripojusi nedaudz šķībi un bez distances ar citu mašīnu, bet -/+ ticami. Sagaidīju aizskartās mašīnas vadītāju, viņa izrādījās pārāk labvēlīga, un es pat nekļuvu nabadzīga. Ak, tizlum, nogurum, ieliec tak ātrumā