Noņēmu ģipsi, nosvinēju ar rukolām. Pēda ir kustīga, mana mazā līdaciņa. Divi mēneši, tagad, kad drīkst, pateikšu, ka man tas bija nedaudz grūti, turēt emocionālo stāvokli, simto reizi lēkājot pa māju, aiznesot to, atnesot to, paņemot to, noliekot to, tur, te, to, aizlekt uz bērnudārzu (man dzīvē veicas, jo bd tik tuvu), atlekt atpakaļ un mos īsu brīdi paraudāt, no otras puses, baigā atpūta, bet nu nez, vairāk arī nepavilktu. Sveika, kāja, esi atpakaļ, tu man esi vajadzīga.
Kļūda, iespējams, bija varonī iet uz veikalu un jūru, nezināju, ka vēlāk spiediens par lielu rokām izrādīsies iekrāts, bet tas gan jau aties.