Ar skumju regularitāti jau kopš vecuma, kad bija pietiekami stiprs, lai izbīdītu no vietas skapi, Ļoha bīdīja mēbeles un visu pārējo tajā, kur viņš bija iemests, bet zvaigznājs kā nesalikās, tā nesalikās. Toties dzīvesvieta kļuva arvien kārtīgāka un kārtīgāka, neskatoties uz laika (un prieka) trūkumu, kas viņu piemeklēja ikdienas šaušalīgi karstajā ceplī. Ļoha neko daudz nedarīja (un nerubīja), bet nogura no katras sīkākās maņas darbināšanas, pieskaršanās siltai tējas krūzei, sētnieka un viņa dēla bumbas spēles sadzirdēšanas, čīkstoņas pagrabā, kas atradās viņa galvā. Viss atrodas savās nepareizajās vietās un beidzot arī pienāk pavasaris, uzreiz pēc mākslīgi izciestās ziemas, lai vakaros uzkavētos uz balkona, no kura pavērās putrainās debesis. Tā nu viņš tur sēž un neko nesaprot, arī to, no kurienes te atgadījies, bet acu priekšā pagalmā tikmēr kā iesēts sēž suns, un ko dara Ļoha? Domās to nedaudz pārbīda pa labi, tad turpina neko nesaprast līdz pārņem nelabums un patīkams miegs