Mirkli papinkšķēju sagurumā, pieņēmu, ka nekāds miegs jau laikam atkal nenāks un ķēros pie ēšanas, ko gan vēl darīt vēlā vakara stundā, kad pat kaimiņi caur grīdu vairs neraida narkotiku mūziku tur tālu precīzi debesīs. Miega medicīnas jau iedzēru, nav atbildes, nav signāla. Visu gaišo rītdienu varēšu turēties pie datora ar sliktas dūšas savienojumu, bet tas nav gluži svarīgi, dzīve nav tāda gara kā baigi gara čūska, nu kā tā dzeltenā zoodārzā, bik besīgi jau tas ir, bet ko darīt, nevajag jau uzreiz satraukties. Varbūt tagad iemigšu.