Viens ir tas, ka šorīt pazuda lēca un brilles nebija mājās, tāpēc uz skolu auto vadīju ar bērna asistenci (īstenībā diezgan labi visādus objektus redzēju, pat kaķi redzētu, ja būtu bijis, bet neredzēju), vēl ir tas, ka skolotājai solīju, ka būsim agrāk, lai uztaisītu testu, kuru aizmirsām sagādāt, bet tāpē, ka neizrādīju pietiekamu interesi par modinātāju (nedzirdu), bijām uz otro stundu, nekas, skolotāja tik atsūtīja mērkaķīša emoji, kad uzrakstīju "gribēju kā labāk, blabla." Tad, jau bez asistences braucu pakaļ brillēm un kooperatīvā iestūrēju (stūrēju labi, bet slīdēja labāk) kaimiņu sētā, iebuksējoties sniegu ledos, un, tā lamājoties un lidinoties ar vainīgajiem ledusgabaliem, sagaidīju savu valentīnu, kurš jau slidinājās pretī izvilkt mani no rīta piedzīvojumiem.
Tas nav viss, arī apnīk, ka nevaru pagulēt un miega zāles īsti neštirī, un vēl sākušies riebīgi sirds pārsitieni, kas atbalsojas kaut kur ausīs vai galvā un nevar saprast, vai kaut kur kaimiņos kāds sīzifs netiek ar akmeni galā un krīt no kalna, vai varbūt kāds ar lāpstu pa priedi dauzās

Kaimiņu vārtiņi, starp citu, jau bija šķībi, es viņus vienkārši nedaudz izstaisnoju.