man jau patīk, ka es patiešām lieku to izgriezto papīra telefonu pie auss, kad U no blakus istabas zvana no sava papīra telefona, lai gan skaidrs, ka viņš mani neredz, bet nu, ja neliek pie auss, grūti pa telefonu parunāt, un šim nav skaļruņa funkcija.

tā izstāde ir bijusi kādas transformācijas svarīgs kontrolpunkts, un es negribu atgriezties atpakaļ. varētu padomāt, ka tas ir muļķīgi, bet pašai sev galvā svarīgi.

esmu arī apņēmusies mēģināt akvareli, kamēr kaut kas izdosies, tas ir, es turpināšu burzīt lapas un ņemt jaunas ar cerību, ka šo varbūt nesaburzīšu. un tad turpināt.

Tas nav normāli, ka tā sāp, kas tas ir, ksanīša adhods vai kas? Ārprāts.