Vēl why is it hard to love patika sākotnējs audioieteikums-atgādinājums brīvi pārvietoties telpā atšķirībā no strukturētas kustības izstāžu zālē, taisnā virzienā ar taisniem pagriezieniem. Es gāju, kur milimetros kustība viscaur ķermenī notika un uzmanīju, lai mani nevadītu bailes, un, lai vadītu labvēlīgums (pret sevi un izrietoši). Neveikls jeb neīsts jeb nepiepildīts solis ir bailes. Pabūt pie šīs gleznas vai virzīties, pablenzt grīdā, vai paiet garām citam apmeklētājam. Vai to var sajust un likt ķermenim uzņemt, tas, starp citu, ir ļoti aktuāli ikdienā. Ar to es domāju, vai ir iespējams dzīvot nonstopā ar paša pašsajūtu, nevis citu.
Kāpēc tas vispār ir svarīgi, man, jo, puse dzīves ir nočakarēta ar tiem žurknieku mezgliem un virvju izturīgumu, un tas pilnīgi izmaina pasaules uztveri uz sliktu.

Un galu galā (bet ne pašā), es esmu tik tizla. Turklāt ļoti daudz sevi vainoju. Un tad atkal esmu riebīga. Tur labvēlīgums (vēljoprojām, sev un izrietoši) var palīdzēt.

Piemēram, kāpēc reizēm mēdzu neskatīties, kur esmu, kas atrodas apkārt (vai neuztveru), jo pamatā ir bailes paskatīties, tas varbūt ir kāds bērnības murgs un kas cits, bet tur tas sēž, un kluss. Tad izvēlos pāriet atomskatā, nu un tur mēdz būt ļoti patīkami, bet tā arī ir izvairīšanās. Bet tas (fear eats soul) ir kaut kas ļoti dziļi. Bet jau kādu laiku esmu uzsākusi trenēt skatīties bez baiļu fona, kas ir diezgan kreizijs

Žēl, ka nevaram sevi ierakstīt aizsargājamo pieminekļu sarakstā

Jau trīs iedzīvotāji no šīs daudzīvokļu mājas šovasar ir salauzuši kauliņus

Īsi pirms 12 naktī, kā ierasts, kaimiņiene iedarbina putekļu sūcēju. Ar uzgali pieskaras radiatoram, palien zem kaut kā zema un šaura, tūlīt iesūks mani iekšā.