Šis "notīri ātri man šo gleznu" (par brīvu, senu dzimtas iesaistes barteri vai vienalga ko, man vienalga) jau ievilcies uz nedēļām, kārtējo reizi darīt man nav ko, lai gan es pat studijas šogad nepabeidzu, jo nevarēju sev palīdzēt. Netīrās, esmu nezincik sastāvus jau izmēģinājusi, ar vienu tīrās, bet ne tā, kā vajag. Vakar iztērēju benzīnu, braucot pakaļ šķīdinātājiem, kas nekam nederēja, sāp.

U saka, ka es labi smaidiņus protu zīmēt.

Atvainojiet ļoti, bet kam gan vēl mēs varētu sūtīt lielāku mīlestību, nekā sev?