Brīžiem nevaru pat izturēt to informāciju, ko saņemu caur telefonsarunu vai zibsni soctīklā. Ir liels prieks, ka studijas varēšu pabeigt attālināti.
Varētu padomāt, ka esmu nīgra un depresīva ikdienā, bet tieši otrādāk, it sevišķi Kovid soc ierobežojumu laikā vidēji mana pašsajūta ir laba, stabila, esmu optimistiskāka.

Piemēram, vakar veikalā, kur iepirku visādus snekus, aizmirsu kartes pin kodu, man, labi zināms, veikali rada satraukumu, it sevišķi, kad nonāku līdz pārdevējiem, bet tā kā man bija fiziskās problēmas, tas ir, lauzta kāja un neparocīgi kruķi, sapratu, ka būs galīgā dirsā, ja tagad vēl manas garīgās problēmas iejauksies, tāpēc palūdzu pārdevējai "pagaidiet", un pusminūti tupi blenzu tālumā, mēģinot atsaukt pin kodu pagarās rindas priekšā, un domās papildus lūdzu visiem būt iecietīgiem, ieskaitot pārdevēju. Saprotams, viņa manu tālskatu vienā brīdī pārtrauca ar nepacietīgu, šķiet, "nu?" un man pirkums bija jāatceļ. Izgāju ārā vēl padomāt. Tas viss mani mazliet satrauca, bet nebija jau tik slikti.