Nupat apakšējie kaimiņi pārčurāja pār balkonu (dzirdama urīna atsišanās pret zemi), tad nopirdās, pēc tam atraugājās, tieši šādā secībā.

Man ir labi izdevies nedraudzēties ar pusi kursa biedrenēm, apstākļi labvēlīgi palīdz.
Kopš ārkārtas situācijas pasludināšanas ir pagāušas gandrīz 3 nedēļas, sāk pietrūkt darāmā, nē, vēlmes darīt darāmo, velk izvilkt uz zemeslodes likstas rēķina. Nezinu ko darīt, braukt ar riteni, kārtot māju. Ar katru dienu arvien vairāk esmu sajūsmā par pārkārtotu/sakārtotu māju. Bērns sāk transformēties. Bļauj pa visu pagastu, it kā to pagastu mēs būtu iekarojuši. Es tikai saku, beidz bļaut, kas iiir.