tā kā pēdējā laika miega režīms brīžiem iet pāri organisma izturības spējām, šodien pēc skolas darbu atrādīšanas atbraucu mājās un nolūzu ļoti dziļi, pēc sajūtām tur satausta bezdibeni. nez vai vēl kādreiz dzīvē tik smagi un nepārvarami, un ar liekām sajūtām neatšķaidīti, un nepārtraucami biju raudājusi, ļoti ārprātīgi, vienīgais, kas ir iespējams - drausmīgi smagi bezdibenīgi raudāt. un tad mani pamodināja, kas par pārvērtībām, cik skaisti te ir būt, viss izbrēkts, paradīze