Vakar naktī izlasīju ap 40 ierakstu vectēva dienasgrāmatas. Tagad man sāp galva, bet tas ir saistīti nesaistīti, jo tā sāpēja arī vakar, un es vairs nekad nebūšu tas, kas biju iepriekš, lai gan vienmēr jau tas esmu bijis. Nekas jau arī traks, principā, ģimene kā traucēklis pašizpausmei, mūza, kas nogalināja viņu nedzimušo bērnu, sliktā sieva, ārprātīga vientulība un cita biezā vilna, vai tik es arī vienmēr netraucēju sava bērna tēvam radošajā kreisajā un, vai tad nebiju zemākā neinteliģentākā bāba viņa ciemā. Vai tad nē? Nu ja ne, ne, labi, sagribējās korelēt. Ja jau par brīvo runu, kam nemaz nav jābūt saistībā ar cilvēcīgo un vispār jebko noteiktu.
un kamēr toc kāds par vēzi runā, es atkal, kāpēc bērnam katru vakaru ir slikta dūša un priecājos, ka manā genofondā vēzīts nav kāpis, vismaz nav redzēts. Vēl visu ko nāksies redzēt, tikai ne savu sajukšanu prātā, to nekad. Kāpēc no rīta jāraud un kāpēc viss tik pilns. Jo es vairs neesmu tas, kas biju, kad es biju vēl nebijusi.
sliktā alkohola cienītāja un ko vēl sliktu var izdomāt. Aj, bēdīgs.

Tu esi bijis tik auns un es esmu bijusi tik auna, un es vēlreiz visam iziešu cauri un atveseļošos.

Man (literārais es) patīk iet pa ceļu, jo tur nekā nav. Vectēva spoks.

Precizēts: atceros, kā sēdējām pie Gaujas āra galdiņa un bija saulains un atnāca vēl Tors un mēs trīs, man šķiet, runājām par ģimeni un vērtībām, un es nesen satiku uz mirkli Toru un abstrahēti atcerējos, kādu teoriju tur Gaujā kurā gadā tur gvelzu, tagad var redzēt, kā vēl viena ilūzija ir sagrauta.

Pašaudījos pašas dīķos, protams, nevajag tā darīt.