Kur likties, novietot sevi guļam ārā sniegā atplestām rokām vai. Kopā ar slimošanu nu jau drīz mēness garumā un platumā, un mokošā rādiusā un tā laikā turpinot apmeklēt mācībiestādi, jo variants neapmeklēt paliek tikai tām dienām, kad nelaimīguma spiediens jau kruķī asaras, kopā ar to, ka esmu bisk viena un droši vien vēl ilgi būšu un to, ka apkārtējie konservatīvie grib piespiest vai piekaut un liberālie uzspiest vai piekaut, bet es domāju, kas jums kaiš apslēptie varas organismi, bet man nav spēka, un to, ka nekas nekur nevirzās, bet gribu ar savu bērnu uzkāpt uz sērfa dēļa un slīdēt garas tūkstoš stundas virzoties uz sauli. Kopumā slikti, bet tā kā esmu mirusi vairākas reizes dzīvē, bet nenomirusi, tad man nav arī šaubu, ka šis ir tikai garastāvokļa sekas un patiesībā ir ok.

Rentgena izmeklējuma aprakstu gaidu kā bērns, kas gaida ziemassvētku dāvanu. Neprātīgi divas reizes jau zvanīju, vai jau ceļā, vai jau ir, pie durvīm klausos, vai vecītis jau nerunā ar palaidnīgajiem kaimiņiem, tūlīt būs. Tajā pašā laikā pērku dārgus vitamīns ar naudu, kuras man nav un priecājos par sauli, te var izkust.

Tur neesot ne plaušu karsonis ne bronhīts un iztrieca mani pa durvīm. Kas tad man ir trīs faking nedēļas, pēc kurām man gribas no kartoniem locīt zārku?