no rīta Carnikavas apvidū autobusā iekāpa jau redzēts pasažieris, visticamāk pensionēts, samērā sprauns un sirms, iekārtojās sēžamvietā vienu pirms manas, pēc brīža izpūta gaisu, izvilka no somas žūksni ar lirikām un sāka dziedāt: "Dolly, hello, dolly, it`s so nice to have you back where you belong." Paturpināja un tad prasīja pildspalvu, jo tur vajagot pierakstīt, atdevis pildspalvu gribēja sākt runāt par cilvēku stulbumu un stulbumu ar iekoptiem mazdārziņiem blakus šosejām, un tad drīz arī novērsās, jo es teicu, ka, bet ko lai dara, ja viņu zeme tur ir novietota. Sapratis, ka viens stulbums gan es arī būšu, aizgāja runāt ar šoferi, kur, kā likās, rada mierinājumu. Labi nēsāt somā lirikus līdzi

klases vakarā viss likās tik grūts tik grūts jau kopš brīža, kad uzslēdza pirmās ziemassvētku dziesmas, bet, kad sākās dāvanu saņemšana un pantiņu skaitīšana, viss palika tik tumšs tik tumšs un, kad pienāca mana kārta, aiz izmisuma mīdījos un teicu, ka nu nezinu nu nezinu, un klusiņām tumsas segumā aizmīdījos uz citu telpu, kur mēģināju meklēt sevī vismazāko iespēju noskaitīt kādu pantiņu, bet griba kā necēlās tā necēlās. Tikai nodomāju, cik man stingra griba