nevaru neko padarīt, ar satraukuma skaņu ēdu un gaidu, kad beidzot viss beigsies. grafika uzkopēsies pati, kamēr es ēdu, marmori paši imitēsies, visi stiprie dzērieni pazudīs no zemes virsmas un es atkal būšu laimīgs cilvēks kā pirms 30 gadiem

man galvenais žurnāla izkārtojumā bija, lai pie ieraksta ir poga ar iespēju labot tekstu, viss pārējais uz mani neattiecas

kamēr jūs tur filozofējat, es cīnos ar fizisko pasauli pērtiķcilvēks. visu laiku jāmeklē uguns, kad atrodu skrienu atpakaļ mežā, sīkiem satrauktiem palēcieniem, noķeru stirnu aiz kājas un graužu šņāpstinot, skatos to uguni un neko nedomāju. tā paiet manas dienas, sēžot transportlīdzeklī un cīnoties ar kaut kādu traku ledusblāķi, viņš izsmērējies visiem pa sejām un mana galva sāk plaisāt. kad iegriežos sabiedriskajā iestādē, sāku skaļi sprakšķēt, un man ir skaidrs, ka viss ir jānoraida, to var izdarot ar lēnu, aizkavētu pieeju un šlupstēšanu. tad es atkal sēžu pie upes, skatos kādas zivis, skatos kādas zivīm mutes, brīnos, cik labi tām ir nerunāt, brīnos, bet nedomāju. katru nakti varu nerunāt, naktīs es guļu un ar nevienu nerunāju. Dienās arī nerunāju, bet tikai grūžu ārā neartikulētas skaņas