Šis bija visgrūtăkais brauciens,tik ļoti gribējās čurāt. Arī, kas tas ir, kas tik labi skatījās?

Viss, krīze, rīt nekur neiešu, vai tieši otrādi, būšu gatava redzēt jebko. Visu cieņu.

Esmu tā domajusi jeb domājis braucošā autobusā, sēžot bezspēkā, cik tas nu gan būtu nožēlojami un pašu pazemojoši tur raudāt, bet šodien jau sāku trolejbusā, pārnesot uz autobusu, un nu nekas traks nenotiek. tikai čurāt vajadzība uzradās, negaidīti kā pārsteigums, un domājis, vai tiešam iespējams, ka urīnpūslis var plīst? Bet nekas tāds nenotika, visi dienas pārdzīvojumi tagad liekas nieks.

Zīmēšanā gāja slikti, biju gatava iet 4 stāvus zemāk vienkārši uzpīpēt, ko arī darīju, bet tad uzradās tas bija izcilais tēls, kas bija arī runājošs cilvēks, tikai nerunāja, bet nolika mani tur, kur es nezinājām, ko darīt. Viņš ne runāja, ne smaidīja, ne atbildēja, tikai paņēma izmeti no miskastes un skatījās virsū un staigāja aplī tas kvadrātā un sakarā. Es neatbildēju, aiz satraukuma taisīju grimases. Cerams, nākamajā zīmēšanā ko saglābšu. Muļķīgā roka, par plănu.