| 6:36p |
Sito Jaanis atsutija!
U'densdzirnavas...
/fanta'zija/
---
Ka'du dienu, un tad bija tveici'ga' augusta pievakarи, Ja'nis deva's gar mez'a malu uz vecaja'm u'densdzirnava'm. Bija piektdiena, un gara', nedaudz apnikus'a' darba nede'оa ciema centra' - Pe'ks'e'nos - bija aizvadi'ta. Ciematin'a traktoru un kombainu darbni'ca bija piese're'jusi ar dzelzs putekоiem, kve'piem un visa'da'm cita'da'm draza'm. Lika's, ka ari' paшa dre'bes un apzin'a bija piese'dusies ar tiem pas'iem neti'rumiem. Шi's u'densdzirnavas bija ta'da ka' atti'ri'шana's...
---
Шa'di ripinot savas iekшe'ja's domas, Ja'nis turpina'ja ceоu uz mez'u, kam cauri vize'ja ari' ezera gludais u'dens spogulis. "Turpat jau ari' bu's шi's pamesta's dzirnavas", nodoma'ja puisis. S'i's dzirnavas ka'dreiz - pirms diviem gadsimtiem - piedere'ja Pe'kшe'nu ciemata muiэas meэsargam, kurш nodarboja's ar, ka' tagad saka, mals'anas pakalpojumiem. Ka'dreiz pa labo, bet tagad jau pa aizaugus'o ceоu, kas bija sas'aurina'jies li'dz mazai taciрai, rindu rinda'm brauca zirgu vezumi ar graudiem, bet prom deva's maisi ar smalki samaltiem miltiem. Dzirnavas labi rulle'ja ve'l Pirma's Lavijas jeb romantiskajos "miera laikos". Ta's stra'da'ja ari' 1940. gada komunistu varas gada'. Dzirnavas ar pa'rtraukumiem darboja's Otraja' pasaules kara ve'jos (ka' neka', ari' va'cu karavi'ri gribe'ja e'st). Dzi'vi'bas pazi'mes koka maшi'na ra'di'ja ve'l li'dz pat 1949. gadam, kad veco, nu jau pensija' aizga'juшo saimnieku K'uzi para'va li'dzi Sarkana' Staоina cilve'ku maloшa's gaоas dzirnavas. Tagad dzirnavu uzrauga kauliрi balo ta'lu prom Krievijas Soоikamskas masu kapos. Saimniekam be'rnu nebija, un li'dz ar to nebija neviens, kas turpina'tu te'va svari'go darbu. Kolhoza laikos шis "kaiti'gais budэu iesta'di'jums" bija pamests un paka'peniski bija aizga'jis boja'. '60tajos un '70tajos gados kolhoza vadi'ba laiku pa laikam te glaba'ja kartupeоus, un ta'de'о шai ma'jai bija uzkla'ts шi'fera jumts, tas оa'va saglaba'ties daudzmaz ari' paшai e'kai. Taаu dzirnava'm doma'ta's koka detaоas bija negla'jami ga'juшas boja'. Jau Pe'catmodas laikos ciema' nodibina'ja's novadpe'tnieci'bas pulcin's' tri's cilve'ku plaшuma', viрi gudro шi's dzirnavas atjaunot. Taаu ta'la'k par ideju pas'i nav tikus'i, jo naudas tru'kst un tagade'ja's Latvijas laukos pie ta's a'tra' tempa' nevar tikt. Ciema Domes cilve'ki ari' bezspe'ci'ba' pla'ta rokas, sak' "me's skolu un be'rnuda'rzu nevaram izremonte't, шi's u'densdzirnavas lai ve'l padzi'vo...".
---
Tika'm ceоs' ve'l ka'du gabaliрu bija pavijies zem Ja'рa noguruшaja'm ka'ja'm. Meэs bija palicis labaja' puse', bet cauri kru'miem gan bija ja'ka'to... Taciрa rite'ja taisni, taаu s'aura. Aba's puse's bija cies'i kru'mi, kas no jauna bija saauguшi aizlaistaja's pl'ava's. Celin's' kalpoja retajiem maks'k'erniekiem, kas tagad bija vieni'gie nepasta'vi'gie iemi'tnieki шeit - visu aizmirstaja' nostu'ri'.
---
Ja'nis jau bija nona'cis pie ezera pusaizaus'a' krasta un ieraudzi'ja ari' paшas u'densdzirnavas. Celtne bija ka' cietoksnis, vecajos labajos laikos likta no akmeрiem. Pusotrsta'vi'ga' celtne pave'laja' novakare' bija iesle'pusies neka'rti'gi saauguшajos alkшрos un ka'rklos. Gar mazajiem lodziрiem vija's simtgadi'gas lianas (laikam ta's bija sade'sti'juшi nu jau Aizsaule' ga'juшi iemi'tnieki...). Ta' nu tas viss izskati'ja's, bet acis piesaisti'ja pavisam svaigs velosipe'ds, kas bija piesliets pie u'densdzirnavu kvadra'tiska's ieejas, kas laikam agra'k bija kalpojusi ka' durvis... !
***
Ja', pieslietais braucamri'ks izskati'ja's jauns un svaigs. Ve'l vaira'k... svaigas riteрa pe'das uz zemes liecina'ja, ka brauce'js ir tepat uz vietas un visticama'k ir шo u'densdzirnavu iekшpuse'. Kurш gan tagad trauce's Ja'рa vientuli'bu? Drusku sae'rcina'ts jaunais vi'rietis iega'ja kre'slainajos mu'ros. Sa'ka smarэot pe'c u'densza'le'm, saulrieta un neskarta gaisa. Aiz sienas pasmagi шalca u'dens. Priekшtelpa' neviena nebija, tikai ve'ja sapu'sta's pe'rna's koku lapas drusku аabe'ja. Ka'da la'se pile'ja no aizpuvuшajiem koka griestiem. Aiz na'kama's sienas bija galvena' dzirnavu telpa, kur paga'tne' klabina'ja's smagas koka detaоas. Ta's nu jau sen bija aizva'ktas, un ta'de'о шi' telpa atga'dina'ja nelielu za'li ar lielu kvadra'tveidi'gu logu viena' puse'. Ja'nis apsta'ja's ka' iemiets... uz s'i' loga palodzes se'de'ja izbijusi' kolhoza gra'matvede Lonija, jauna - apme'ram 35 gados ziedos'a sieviete.
---
- Lonij', ko ju's te darat?
- Nu, sadoma'ju pavadi't laiku vienatne'... Man ta' ma'ja ir noriebusies. Mane'jais Vilis atkal atvilcies pilns ka' zeжe! Nolika's gule't... pilni'gi atju'dzies. Be'rni, paldies Dievam, ir pie vecma'miрas. Tagad esmu atradusi sev bri'vu laiku un vietu. Gribas шo to ari' izme'еina't...
Lonija bija neikdieniшжi skaisti uzg'e'rbusies. Nu, sieviete kas sieviete! Ka'diem godiem par godu...?
Mugura' bija pai'sa, bet tumшi puжaina vasaras kleitiрa - li'dz ceоiem, nu nekas jau vulga'rs. Paplata mi'ksta josta. Ka'jas plikas, bet ieautas gaiшa's augspape'z'u sandale's. Tas viss izce'la ari' Lonijas slaido augumu un bija pilni'ga' saskaрa' ar i'siem melniem matiem. Vilis ve'l vaira'k bija noju'dzies, ja nespe'ja nove'rte't шa'du da'rgumu. Ja'nis ar sava'm savaza'taja'm krosene'm ka'ja's un ne pirma' svaiguma dz'insa bikse'm, pasviedre'tu te'kreklu juta's ka' otrшжiri'gs vakara viesis...
---
Lonija tika'm c'ivina'ja:
- Man pati'k, ja uz mani'm skata's.
- Tur jums tieшa'm taisni'ba, ju's neesat doma'ta ka'dam tur bezpra'ta pudeles bra'lim!
Tikme'r sieviete jau bija pie otra'm durvi'm, kas veda uz mazu laukumiрu pie ma'ksli'ga' u'denskrituma, kas bija veco u'densdzirnavu neatрemama sasta'vdaоa.
Ja'nis nomurmina'ja:
- Bet tur tac'u ir mitrs... u'dens... labi, ka ve'l ir silta vasara...
- Es оoti mi'lu u'denspriekus. - Lonija atrauca un turpina'ja le'na' gara' virzi'ties uz durvi'm.- Mana liela'ka' ve'le'шana's ir lietu' izli't cauri. Piekriti'siet, vi'rieшi kоu'st traki, ja ka'dreiz ierauga cauri izlijuшu sievieti!!!???
---
Mja'a, Ja'nis sevi' plosi'ja diveja'das domas: iet un pie viena vest ma'ja's шo eksalte'to sievieti; un - pas'am bu't slapja' skata aculieciniekam. (.......) Pe'c bri'tiрa abi ar Loniju bija izga'juшi otrpus akmens celtnei tieшi pie u'denskrituma, kas ga'za's pa'ri vecajam ezera dambim. Dambis bija desmit metrus garш, ka'du metru augsts. Blakus bija mazs betona laukums, kas agra'k laikam bija kalpojis stra'dniekiem ka' slu'z'u pacel'ama' vieta. Laukums viena' puse' bija sauss, bet otraja' - mu'z'i'gi mitrs no si'ka' u'dens tvaika, kas nesa's no шlu'z'u dambja. Vi'rietis palika sta'vam, bet da'ma paga'ja's tuva'k mitrajai pusei un pagrieza's: - Cik jauki un svaigi!
- Mja'a..., - Ja'nis atrauca.
- Ka' tev pati'k шeit? - Lonija nemana'mi bija pa'rga'jusi uz "tu".
- Skaista un neskarta daba...
- Un es?
- Skaista kopa' ar dabu! - Ja'nis bija kl'uvis neruni'gs.
---
Lonija ve'l paspe'ra daz'us sol'us, un jau bija laukuma mitraja' puse', u'dens tvaiki pilni'ba' apрe'ma sievieti. Vi'rietis apse'da's un skati'ja's. Lonija slaida's ka'jas un sandales paka'peniski kl'uva mitras un spi'di'gas. Un kleitas a'rmala ari'... Bet da'ma par to nesatrauca's, ve'l vaira'k - izlika's, ka sieviete to ir ar ilgoшanos gaidi'jusi. - Ja', es s'ad un tad te atna'ko pavadi't vientuli'bu. Vaira'k gan bri'vdienu agros ri'tos. Ak ja', paрem manu somiрu, ta' palika ieks'puse', izvelc fotoapra'tu!
Ja'nis nekave'joties to izdari'ja, un pe'c bri'z'a bija atpakal' uz laukumiрa. Saprata, ka jauzaisa daz'i fotokadri. Lonija piekri'tos'i ma'ja ar galvu: - Ja', es te ve'l neesmu fotografe'jusies.
---
S'im u'densza'le'm noaugus'ajam dambim li'dza's bija mazas betona ka'pni'tes, kas veda ties'i zem u'denskrituma. Ka'pni'tes veda uz cementa stre'li, kas atrada's drusku zem u'densli'meрa, un tam pa'ri ga'za's s'alcos'a's u'dens masas. Betons aiz vecuma bija noglume'jis zal's', vieta'm bija atsegus'ies akmeрi, tac'u tas bija pietiekami plats, lai vajadzi'bas pe'c pa to vare'ja staiga't. Jauka' sieviete deva's ties'i uz turieni. - Nofotografe' mani, - skaistule iesauca's, sta've'dama uz ka'pрu augs'e'jiem paka'pieniem. - Man tas l'oti pati'k, - turpina'ja... - manas sandales ir slapjas, un es gribu s'o monentu iedzi'vina't atmiрai. Lonija paka'peniski ga'ja zema'k pa tiem pieciem paka'pieniem, kas s'жi'ra no betona stre'les. - Un tagad daz'us kadrus no s'ejienas...
---
"Man laikam bu's ja'kl'u'st par fotogra'fu", nodoma'ja Ja'nis, "varbu't Loniju izdosies pieruna't ve'l ka'du reizi?". Un iekairina'ta' sieviete nosta'ja's uz betona stre'les, u'denskritums bija ties'i tik augsts, lai slapja' lavi'na apрemtu sievieti li'dz pleciem. - Vai, cik silts u'dens ir s'ovakar. Vai... ai... Jaunava grozi'ja's un goze'ja's uz visa'm puse'm. Kleita un augspape'z'u sandales bija knapi redzamas aiz slapja's sienas. Un fotoapara'ts stra'da'ja bez apsta'jas, kame'r ar be'di'gu kliks'жi tas signali'ze'ja, ka filma ir cauri. Sieviete nelapra't deva's atpakal', a'ra' no s'i' pati'kama' mitruma. Pe'c minu'te'm pieca'm Lonija bija atpakal' pie dzirnava'm. U'dens straumi'te'm tece'ja no viрas un kra'ja's paliela' pel'жe'. Viрa ve'l ar sandale'm papli'ks'жina'ja pa pel'жi'ti un deva's uz ma'jupvedos'o taciрu. - Es jau nokalti's'u, kad brauks'u ar velospe'du, bet mans Vilis pamodi'sies tikai uz ri'ta pusi un neko nemani's. Varbu't, ka satiekamies citreiz. Uz redze's'anos.
---
Ve'l bri'dis, un Ja'nis bija viens. Tikai mitrs un silts gaiss liecina'ja par tikko redze'to pasaku...
|