urn:lj:klab.lv:atom1:shiizoŠizofrēniķa dienasgrāmtatici man, arī tu esi trakstici man, arī tu esi traksshiizo@inbox.lvshiizo2009-06-22T11:36:24Z2009-06-22T11:36:24ZMonologs. (Fragments - sākums)urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:385862009-06-22T14:35:002009-06-22T14:35:002009-06-22T11:36:24Z2009-06-22T11:36:24Z- Tu esi lasījusi „Baltos oleandrus”? Vismaz redzējusi filmu?... Es esmu. Un man tas likās tik vienkārši. Nekad neļaut vīrietim sevi pazemot. Nekad neļaut viņam likt tev raudāt. Tā ir galvenā doma tai grāmatā. Un otra, otra galvenā ir, ka baltie oleandri ir indīgi. Oleandri vispār ir indīgi. Daudzas puķes ir indīgas... Un tagad saliec šīs domas kopā. Laba meitene, netaisi tādu sejas izteiksmi. Es taču tev jau teicu, kas tas viss ir tik vienkārši. Vīrietis netika radīts, lai tu viņam pakļautos. Ziedi tika radīti tāpēc, lai tu viņam nepakļautos.<br />Zini, kādreiz es domāju, ka tieši ar šādiem vārdiem sāksies mana grāmata. Tādēļ tie skanēja tik pārliecināti. Jo tie ir izdomāti jau sen, sen. Apstrādāti un nopulēti, lai līdzinātos pilnībai. Pastāsti man, kuru dievieti tu redzi, kad pieej pie spoguļa? Sevi par dievieti jāuzskata jau no paša sākuma, tad beigas ir vieglākas. Tad viss vienmēr ir vieglāks – viņi kļūdījās. Tu izdarīji kā gribēji darīt. Tu esi dieviete. Tu es tālāk. Un arī šie vārdi ir no grāmatas – mazi, īsi, konkrēti teikumi. Lai būtu neapstrīdami.<br />Tev mājās ir rupjā sāls? Nopērc un turi mājās rupjo sāli. Nē, tā nav domāta vampīru atbaidīšanai, mazā. Tā domāta pēcskūpstiem. Kad tava mute pavērusies baudā kādam, kas nav tā vērts. Tad paņem un nolaizi pirksta galu un pielipini tam sāls gabaliņu. Vienu. Un tad uzliec sev uz mēles un ļauj izšķīst. Un tad vēl vienu. Un vēl.. Tā iespējams panākt, ka mutē parādās asiņu garša. Un tad vari izasiņot viņu laukā no sevis. <br />Tas nav naids. Nav manī naida. Tā ir vien sievietes krātā gudrība. Ņem labāko no manis, nevis mācies pati. Tā tev būs vieglāk. Aiztaupi sev dažas sāpes. Ļauj man tevi mācīt...urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:382962008-11-23T20:00:002008-11-23T20:00:002008-11-23T18:01:46Z2008-11-23T18:01:46ZĶīšezers kļuvis par jūru.<br />Melni strazdi dzelteniem knābjiem ēd sarkanas vilkābeles.<br />Es šonakt esmu tava ragana.Fannijaurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:380002008-10-14T11:54:002008-10-14T11:54:002008-10-14T08:55:15Z2008-10-14T08:55:15ZMani sauc Fannija, man ir astoņpadsmit gadu, esmu diezgan apaļīga un šobrīd es braucu autobusā un man it nemaz nav smieklīgi. Es braucu skriet.<br /> Citi domā, ka es esmu resna un nerūpējos par savu figūru. Citi droši vien domā, ka pat ļoti. Bet es cenšos. Es dzeru notievēšanas tabletes, dodos uz trennežieru zāli un esmu pat noģībusi aerobikas nodarbību laikā no pārāk lielas slodzes, taču tas viss nav devis nekādus rezultātus. Man vienkārši ir nepareiza vielmaiņa. Uzņemtie proteīni kā mīksta dūnu sega vienkārši nogulsnējas manos taukaudos. Un šūnas piebriest reizē ar mani. Reizēm man liekas, ka spēju to pat sajust, taču nekādas diētas nepalīdz. Es nezinu ar kādām burvju metodēm ķermenis atrod vielas, no kā baroties un pieņemties svarā.<br /> Šodien skolā bija briesmīga diena. Sporta ieskaitē bija jāturas pie stieņa, uzņemot laiku. Es uzkāpu pa redeļu sienu, pieķēros pie tā stieņa un reizē ar svilpes signālu, ka kājas jāatlaiž, novēlos uz grīdas un sāpīgi sasitu potīti, manas rokas nespēja noturēt svaru. Mokošas sāpes kājās un par savu nespēju tikt galā ar savu ķermeni. Puiši pēc tam savā starpā smējās par mani – ka ar tādu kā es jau neviens nevarēšot mīlēties – nospiedīšot.<br /> Sāpīgas atziņas. Potīte vairs nesāp, bet klasesbiedru vārdi gan vēl skan ausīs. Vienmēr, kad kāds pasaka ko tik nejauku manī it kā rodas stimuls turpināt cīnīties un pierādīt, ka varu uzvarēt pati sevi un tik galā ar šiem kilogramiem, un vēlme doties skriet. Nogurums, kas radīsies pēc stundas skriešanas pa mežu, parasti ir lielāks par visām nejaucībām, kas dienā par mani padomātas vai pasacītas..<br /><br /><br /> Viņu atrada mežā vēlu vakarā. Kad Fannija nepārradās mājās vecāki sāka uztraukties, jo dienas laikā bija zvanījis sporta skolotājs un brīdinājis, ka meitene ir tik izvārgusi un notievējusi, ka viņai nav spēka noturēt savu svaru. Un arī citi skolotāji esot ievērojuši, ka viņa neko neēd.<br /> Vecāki atrada savu meitu saļimušu bezspēkā no pārpūles nokritušu uz koku saknēm. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, meitene svēra 35 kilogrammus.Emīlijaurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:377062008-09-22T10:44:002008-09-22T10:44:002008-09-22T07:45:17Z2008-09-22T07:45:17Z-Honey, I’m home! Kopš kura laika tu esi nomainījis iekšējās durvis? Mīļotais! Kur tu esi?<br /> Emīlija šodien ir atgriezusies mājās. Mājās, kurās nav bijusi tik ļoti, ļoti sen , bet viņa zina, lai arī cik ilgs laiks pagājis, mājas tomēr ir mājas, kur laika gaitā maz kas mainās. Vismaz viņai. <br /> Šodien ir sestdiena, tātad vīram jābūt mājās. Kā parasti – piektdienas vakarā satikšanās ar pazīstamiem džentlmeņiem, lai uzspēlētu biljardu līdz pulksten vienpadsmitiem, divas izdzertas viskija glāzes un taksometrs, kurš to tieši pulksten divpadsmitos nogādā mājās. Pēc tādiem vakariem viņš vienmēr gāja gulēt blakus istabā, jo pēc viskija dzeršanas viņš vienmēr naktī krāca. Emīlija pasmaidīja par šo vīra vājību – vienalga, vai viņš iztukšoja glāzi, divas vai tikai pusi, naktī šķita, ka no viņa nāsīm grib izspraukties dzelzceļa lokomotīve. Sākumā viņa par to bija dusmojusies, taču ar gadiem šī vīra īpašība bija kļuvusi kā sen izdauzīts robs mīļā krūzītē – kaitinoši, bet tomēr tik mīļi.<br /> Domās kavēdamās, Emīlija bija apstājusies pie spoguļa gaitenī virs kumodes, mazliet apputējušu zeltīto malu, tā pat kā viņa pati. Nekāda jaunava viņa jau sen nebija un pēdējie pāris gadi sejā bija ievilkuši pāris slaikas līnijas, taču viņai tas patika. Viņai patika apziņa, ka viņa kļūst veca lēni un skaisti. Tik lēni, ka krunciņas izskatījās kā pieputējušas maziem zeltītiem puteklīšiem reizēs, kad viņa smaidīja. Kā vecais spogulis – redzējis gan labu, gan ļaunu, taču, ja tajā skatījās skaists cilvēks un ne tikai ārēji, tad pretī atainoja tikai šo labo un skaisto. Tā pat arī viņa bija iemācījusies pretī parādīt vien labo un skaisto. Vien zelta puteklīšus vecuma krunciņās, kuras bija radušās ne tikai no smiekliem vien.<br /> Māja bija pārsteidzoši tukša. Likās, ka logu slēģi ir aizvērti visām istabām, izņemot galējo. Pie sevis viņa nobrīnījās, jo ja jau kāda istaba tika turēta aizslēģota, tad parasti vien tikai galējā. Viņa ar nepatiku atcerējās iemeslus šai rīcībai, proti, kaimiņus ielas pretējā pusē, kuriem bija pieticis nekaunības savu gultu novietot tieši pretī viņas logiem un nodoties mīlas priekiem visneiedomajākajos diennakts brīžos. Un to viņi darīja skaļi un pie atvērta loga, tādējādi, aizkari, kas neļauj neko saskatīt, neapslāpēja viņu radītās skaņas, kas turpināja plūst istabā un smacēt.<br /> Protams, Emīlija zināja, ko nozīmē iekāre un nevaldāma kaisle, taču, viņai šķita nepieņemami šādas jūtas izrādīt citiem un vēl pie tam tik nekaunīgā veidā.<br /> Spraugā zem durvīm varēja manīt, ka istabā kāds sāk kustēties, pat vairāki cilvēki, tur radās murdoņa un troksnis. Durvis atvērās, tajās parādījās viņas vīrs, bet aiz viņa vēl pāris vīrieši, kuri paspieduši viņa roku nu devās prom gluži kā baznīcēni pēc mises atvadoties no mācītāja, viņai uzmetot vien ašu skatienu un sakot, ka viņa nokavējusi – šodien viss jau esot beidzies. Kamēr Emīlija lūkojās, kā svešinieki pamet dzīvokli, no gala istabas iznāca kāds pāris, kuri sačukstējās ar viņas vīru, kurš atvēra sava kabineta durvis, ielaida viesus tajā un tad atkal tās aizvēra. Tikai tagad viņš pamanīja Emīliju.<br />- Tu esi atgriezusies.<br />- Tā gan. Redzu, tev šodien ir viesi. Drīkst jautāt, kam par godu? Jūs bijāt tik klusi, kad ienācu, ka pēc viesībām tas neizklausījās. Un kas tie par cilvēkiem, kurus ielaidi kabinetā?<br />- Tu ilgi biji prom, daudz kas ir noticis, dzīve ir attīstījusies uz augšu, nāc, pastāstīšu par savu biznesu.<br />- Kāpēc jūs uzturējāties gala istabā? Tu taču pats zini, ka vienmēr šo istabu esmu turējusi ciet.<br />- Nu redzi, tieši tur jau ir tā lieta. Tieši tādēļ mēs uzturējāmies šeit, - viņš aizvēra istabas durvis un Emīlija ievēroja, ka dīvāns un krēsli bija novietoti pie plaši atvērta loga, bet uz galdiņa stāvēja trīs binokļi. Emīlija pavērās vīrā.<br />- Cilvēki grib redzēt cilvēkus darbībā. 10 ls skatoties tā pat, 15, ja tu ķīķerē ar binokli. Un tas ir tikai par vienu reizi. Un tu pati labi zini, ka viņi to var darīt vairākas reizes pēc kārtas. Un, ja vērotājiem radusies sevišķa iedvesma, viņi var noīrēt kabinetu uz kādu brīdi...<br />- Tu esi uztaisījis bordeli manās mājās!<br />- Tas nav bordelis, man nav prostitūtu. <br />- Nē, prostitūtu tev tiešām nav, tu izmanto mūsu kaimiņus.<br />- Mīļotā, tas ir bizness. Kaut kā man taču ir jāapmaksā šis dzīvoklis un mūsu iedzīve.<br />- Tiešām, bet zini, šis dzīvoklis pieder man. Un visa tā iedzīve. Tu pats esi iekārtojis vien kabinetu, kurā nu kāds mīlējas. Zini, šis viss beidzas, tavas izrādes ir cauri! – Emīlija izlidināja binokļus laukā pa logu. – Kā tu tā varēji izturēties pret mūsu kaimiņiem? <br />- Viņi zina. Viņiem par to ir samaksāts. Viņi sāka aizvērt logu, tiklīdz pamanīja, ka tiek vēroti. 30% no naudas tiek viņiem.<br />Emīlija stāvēja un raudzījās kaimiņu logā, kuri nu atkal atradās viens otra skavās, kad vīrs pienāca un apskāva viņu no mugurpuses.<br />- Man prieks, ka esi atgriezusies, - viņš noskūpstīja Emīlijas kaklu.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:374022008-09-22T10:40:002008-09-22T10:40:002008-09-22T07:43:11Z2008-09-22T07:43:11ZAizraudāds logs<br />lūdz<br />par viņu uzņemšanu debesīs-<br /><br />Vakarnakt salna <br />nogalināja<br />zvirbuļu smieklus.<br /><br />Pagānu dievi<br />arī ir cilvēki.elmaurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:369702008-09-10T09:07:002008-09-10T09:07:002008-09-10T06:08:34Z2008-09-10T06:08:34ZAtkal snieg. Koki izskatījās kā Elmas pirksti no rīta, kad viņa tikko jogurtam bija piebērusi selēna pulveri uztura bagātināšanai, tik noputējis balts un pretīgs viss bija. Elmai nepatika ziema, nepatika sniegs, un viņai nepatika viņas pirksti.<br /> Elmai bija gadi septiņdesmitpieci. Mazi puisīši un meitenītes uz ielas viņu sauca un uzrunāja par omīti vai tanti, vai vecomāti, kā nu kuro reizi mazais bija mācīts, bet tad viņai nekas neatlika kā nošņākties, ka viņa nav tik veca un sīkajam knēvelim nekāda rada, tādēļ uzrunājama vienkārši par sievieti vai kundzi, ja viņai vēlējās izrādīt cieņu. Jā, reti kas spēja vecās dāmas sirdi ielīksmot tā, kā īstas vai šķietamas cieņas izrādīšana. Bet Elma sev nelikās tik veca, tādēļ katru rītu brokastīs notiesāja beztauku maizes jogurtu, kuram piebēra karotīti selēna. To viņa darīja savas jaunības uzturēšanai, taču tieši šī ikrīta procedūra viņai ikreizi atgādināja, cik viņa patiesībā ir veca. Putekļveidīgās selēna daļiņas nogulsnējās uz viņas pirkstiem krociņās, šķirbiņās un plaisiņās, kuras ar laiku bija radušās strādāšanas rezultātā un dienas gaitā, laikus nenomazgājot un neizmazgājot kļuva par tumši brūnām vai melnām svītrām uz viņas jau tā šobrīd neglītajām rokām, tā atgādinot sastrādātās jaunības dienas.<br /> Elma sēdēja pie virtuves loga ēzdama savu jogurtu ar selēnu un pukojoties par sniegu aiz loga. Patiesībā viņa pukojās arī par selēna piedevu, jo nevarēja taču zināt, kas tā par indi bija, taču aptiekas Dace bij’ teikusi, ka jaunības saglabāšanai esot jādzer, tā nu Elma arī katru rītu notiesāja karotīti selēna. Par sniegu sūdzēties Elmai gan nebija nekāda acīm redzama pamatojuma, taču viņa pukojās vienkārši tā pat, jo viņai tā patika. Un jo viņai nepatika sniegs un tas kā tas snieg un sasniegot tik ļoti atgādina viņu pašu. Iemesls kādēļ tā sēdēt viņai bija viens, proti, rīt bija diena, ko visā pasaulē pirka un pārdeva par miljoniem, diena, kad piedzima viens no pazīstamākajiem tēliem uz pasaules, rītā bija Ziemassvētki, taču Elma neticēja Dievam un neticēja Ziemassvētkiem. Viņa ticēja selēna iedarbībai uz viņas ādas krāsu, tās stingrumu un nostiepumu, lai gan uz viņas ķermeņa viss sen jau bija atstiepies, pārstiepies un izstiepies.<br /> Elma iebēra kafijas pupiņas dzirnaviņās, uzlika vāku un uzspieda. Aparāts iedūcās, samaltās daļiņas metot pret plastmasas vāku. Trešoreiz kārtīgāk uzspiežot pupiņas bija samaltas pietiekami labi, lai Elma tās apmierināti varētu iebērt savā krūzītē. Viņa vienmēr mala rūpīgi saskaitītas un izlasītas 10 kafijas pupiņas, tik daudz, lai pietiktu vienai krūzei lieliskas kafijas, kas gluži kā selēns bija viņas ikrīta sastāvdaļa. Ārsts gan viņai bija ieteicis izvairīties no kafijas dzeršanas, jo tā slikti iedarbojoties uz viņas asinsspiedienu, taču tas bija viens no retajiem priekiem Elmas dzīvē un bez tās viņa visas dienas garumā būtu neiedomājami kašķīga, zinot, ka kašķīga viņa ir tā pat, arī iedzerot kafiju. Turklāt, tā nebija šāda tāda, veikalā nopērkama, bet par bargu naudu vesta no pašas Brazīlijas. Vesta gan tā bija kontrabandas ceļā, taču Elma maksāju bargu naudu Mārītei, agrākai skolasbiedrenei, kuras mazdēls strādāja uz kuģa un atgriežoties atveda šādas tādas interesantas mantiņas un lietiņas, kuras Mārīte ar lepnumu par savu puikiņu pārdeva draudzenēm, katru reizi neaizmirstot pastāstīt, kā viņas mazdēliņš riskē, lai dāmas tiktu pie sava prieciņa, tādēļ to visu ņemot vērā, cena nemaz neesot tik liela. Elmai gan tā viss nelikās, jo kopš Mārīte bija pārcelta dzīvot uz pansionātu, Elmai bija jāmēro 15 minūšu brauciens taksometrā, tā nevarēja vienkārši pāriet uz kaimiņu dzīvokli, jo tur nu mitinājās Mārītes mazdēliņš, kad atbrauca no jūras un tā sieva. Lai vai kā, taksometra cena un tas, ka Elma Mārītei varēja pastāstīt par tās radinieku dzīvi bija iemesls, kādēļ viņa savas kafijas paciņas varēja dabūt nedaudz lētāk kā pārējās dāmas, kuras kāroja ārzemju našķus.<br /> Lai gan rītā bija Ziemassvētki, tieši rītdiena bija viena no tām dienām, kad viņai bija jādodas pie Mārītes pēc kafijas. Pa logu viņa bija redzējusi, kā jūrasbraucējs atgriežas mājās, un līdz ar to zināja, ka rīt no rīta viņu sagaidīs telefona zvans no draudzenes, lai tad nu braucot pēc savas kapejas. Par rītdienas gaidāmo viesošanos viņa pasmaidīja. Viņai tomēr arī būs savs Ziemassvētku prieciņš. Rītā viņa pastāstīs Mārītei visu, ko novērojusi pēdējo trīs mēnešu laikā, kopš tās mazdēla pēdējās atgriešanās mājās. To, ka viņa sieviņa nav viss tik mīļa un jauka, kā tas liekas pārējiem. Elma jau sen vēroja, kā gandrīz vai ikdienas pie Anetes iegriežas kāds vīrietis, diez vai viņi tur kafiju kopīgi dzer. Noklausīties gan viņa neko diemžēl nevarēja, jo dzirde tomēr nebija kā jaunībā. Bet reiz viņa bij’ kāpnēs saskrējusies ar abiem, un sākusi stāstīt, ka tā nevar uzvesties, kamēr vīrs projām, taču Anete tikai noteica, lai veča nejaucoties lietās, kur nevajag. Tam Elma nepiekrita, jo runa taču gāja par viņas bijušās skolasbiedrenes mazdēliņa dzīvi, un tā viss nav nekāda sveša lieta, tādēļ piesolīja Anetei, ka nākamajā reizē visu izstāstīs Mārītei, lai tā pastāsta tās vīram, bet ja tas piestaigātājs traucēšot viņas dzīvi un mieru, tad saukšot policiju. Abi neko nesakot bija iegājuši dzīvoklī. <br /> Elma beidza dzert savu kafiju, nomazgāja krūzi un karoti, sasēja miskastes maisu, lai varētu to iznest, jo šodien ir tā diena, kad viņa dodas ārā staigāt. Tad viņa paņēma maizi, rūpīgi saplucināja to druskās un sabēra plastmasas maisiņā, tad apbēra ar savu selēna pulveri. Elma devās barot kanāla pīles un ticēja, ka arī putniņiem selēns pie pārtikas nenāks par ļaunu. Vismaz tagad ziemā, kad arī tiem ir jācīnās ar salu un pārtikas trūkumu. Elma savāca savas pauniņas, apģērbās un devās ārā, domājot, kā visu daiļrunīgāk izklāstīt Mārītei. Pēcpusdienu viņai kā parasti pagāja jūtot līdzi seriālu varoņiem, bet vakarā Elma agri devās pie miera, lai ātrāk pienāktu rītdiena. <br /> No rīta Elma pamodās priecīga par savu nīgrumu un tik labā omā par gaidāmajiem darbiem, ka pat nolēma saveidot matus, lai izskatītos cienīgāk. Elma jau tina pēdējos ruļļus, kad pie durvīm kāds zvanīja. Neapmierināta vecā dāma devās atvērt durvis. Aiz tām stāvēja Anete ar paciņu rokā: „Priecīgus Ziemassvētkus, kaimiņien! Es jums kafiju atnesu, lai nav jābraukā apkārt, nauda taksim jātērē. Jūs pati pirmā dabūjat, Mārtiņš noguris guļ, pat vecmātei kafiju vēl nav aizvedis.” <br />Elmas nespēja apvaldīt vilšanos sajūtu savā sejā, ka gaidāmā ciemošanās izpaliks: „Nu paldies, paldies, nevajadzēja jau tā pūlēties. Es te vēl pucējos, citādi jau pacienātu.”<br /> „Nekas, nekas, jūs turpiniet, es tikmēr uzvārīšu mums abām kafiju, sastādīšu jums kompāniju brokastīs. Man te vēl viena paciņa jums. Vitamīni no Brazīlijas, daudz labāki, nekā tas selēns ko lietojat, turienes sievietes vien pateicoties tiem tik lunkanas spēj būt.” Lai vai ko Elma domāja par Aneti, selēna pieminēšana bija brīnumlīdzeklis, lai iekļūtu dāmas personīgajā telpā. „Bet kā tad tie dzerami, es tā skatos, tas ar pulverītis ira, selēnu es pie jogurta lieku,” Elma jau kāri atvēra nelielo papīra paciņu, ko Anete viņai iedeva kopā ar kafiju.<br /> „Tā pat, tā pat pie jogurta vai kur citur varat likt,” Anete, Elmas ielaista gāja uz virtuvi, kamēr Elma steidzās uztīt pēdējos ruļļus. Kad viņa ienāca virtuvē Anete jau bija uztaisījusi divas krūzes kūpošas kafijas.<br /> „Vai, meitiņ, es kafiju pēc tam parasti dzeru, pēc jogurtiņa,” Elma atvēra trauciņu un kāri bēra jauno pulveri jogurtā, „cik daudz šito vajag likt? Selēnu es parasti karoti liku. Bet te jau tā dikti maz ira.” <br />„Šito pirmajā reizē var pat divas likt, jūs droši. Tas nekas, ka maz, bet iedarbīgi. Daudz nemaz nevajagas,” Anete pūš kafijas garaiņus un vēro Elmu samaisām visu. Atkal noput Elmas pirksti. Nez, šis arī iegulsies ādas plaisiņās un krāsosies melns? Garša ir cita. Garšo pat labi. Elmai nekad nav garšojis jogurts ar selēnu, viņai vispār maizes jogurts negaršo, bet tā, lūk, vajagot, jo tā ir veselīgi. Izēdusi trauciņu Elma iet pie izlietnes nomazgāt rokas, nevar jau zināt, kas ar tiem pirkstiem notiks, kad sirdī kaut kas tā iedur, ka vecajai dāmai jānoslīgst gar skapīti apsēsties uz grīdas, lai nav jānokrīt, ja paliks sliktāk.<br /> „Nu ko, kaimiņien, nestāstīsiet jūs nevienam par mani neko. Vispār vairs nevienam nestāstīsiet neko,” Anete ar visu kafijas krūzi pārkāpj vecajai kundzei un aiz sevis klusi aizver dzīvokļa durvis. Elma sēž uz grīdas, sāpošu sirdi un skatās kā snieg. Koki izskatās kaili un miruši, tik ļoti noputējuši balti.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:366852008-04-23T12:33:002008-04-23T12:33:002008-04-23T11:56:26Z2008-04-23T11:56:26ZAnnijai šodien ir lieli plāni. Šodien Annija dodas uz veikaliem.<br />Kosmētikas veikals. Jaunu kosmētiku Annija nav pirkusi jau gadu. Viņa gāja pie visiem plauktiem pēc kārtas. Zilas acu ēnas. Zaļas, sārtas un rozā. Annijai ir lielas zaļas acis. Annija izvēlas pelēkās. Tās viņai piestāv un sejā atkal parādās sen neredzētā sievišķā izteiksme. Tā, kad sieviete, kura ir tikko uzkrāsojusies jūtas skaista. Skropstu tuša. Pagarinoša un kuplinoša. Paraugs uzklāts uz skropstām, bet pati tuša ievietojas iepirkumu groziņā. Satīnmaigs un mīksts acu zīmulis. Pūderis, lūpu zīmulis un lūpukrāsa.<br />Smaržas. Jasmīnu. Tagad tie zied visās malās kā jukuši, nekaunīgi atstājot ziedputekšņus uz deguna, ja vēlies tos pasmaržot. Annija gribētu būt jasmīns. Tie ir viņas mīļākie ziedi.<br />Nagu lakas franču manikīra veikšanai – maigi rozā un balta. <br />Pārdevēja ir laipna un smaidīga un Annijas iepirkumu groziņš pilns, bet kredītkartē šodien ieskaitīta alga, kas nesteidzoties to pamet.<br />Zeķes ar rozēm mežģīņu maliņā.<br />Tālāk ir jāatrod kleita. Annija atrod tieši tādu, kādā krāsā ir viņas acis. Vienkārša, ķermenim pieguloša, mazliet virs ceļgala. Pagājušās nedēļas darbinieku ballē Annija tajā būtu izskatījusies satriecoša, bet viņa neaizgāja – nebija, ko vilkt mugurā.<br />Tumši zaļas samta kurpes uz neliela papēdīša. Kopā ar kleitu kurpes izskatās brīnumaini. Atkal karte tukšojās. Un to pašu rosināja arī melna apakšveļa.<br />Frizieris, kas apgriež viņas tumšās cirtas. Ja tā padomā, tās nav tikušas atsvaidzinātas jau divus gadus. Manikīrs tur pat salonā. Franču. Karte jau teju ir tukša. Vēl atliek nauda dāvanu papīram, lentei, kartiņai un divpadsmit maigi rozā rozēm. Tagad Annija ir nopirkusi visu, ko vēlējās, un var doties mājās. Viņai vēl ir laiks, vīrs pārradīsies vien vēlā vakarā. Viņš ir grāmatvedis sīkā uzņēmumā. To, ka šodien ir viņas dzimšanas diena, viņš droši vien atzīmēs ar apkaltušas tortes atnešanu. Vakardienas produkcija šodien pārdodas lētāk.<br />Mājās Annija rūpīgi sasaiņo visu nopirkto, katru lietiņu atsevišķi ietinot papīrā un apsienot ar lenti. Arī savu kredītkarti, klāt pieliekot lapiņu ar visiem kodiem. Annija visas šīs lietas dāvinās vīram savā dzimšanas dienā. Tieši tā arī viņa raksta kartiņā. Visas šīs lietas viņa ir gribējusi jau sen. Un patiesībā tās visas viņai ir vajadzējis jau sen. Sievietei ir grūti justies kā pilnvērtīgai sievietei bez sīkumiem, kas palīdz viņai justies skaistai. Tikai tam visam viņai nekad nebija atlicis naudas. Vienmēr bija jārēķina, ko likt vakariņu galdā. Vīrs savu algu ieguldīja šaubīgos akciju darījumos, cerēdams uz lielo laimestu, bet parasti tas viss beidzās ar zaudējumiem. Tā nu ģimenes dzīve bija uz Annijas kredītkartes rēķina. Bet šodien viņa to visu beigs. Annija glīti velk pēdējos vārdus kartītē: „Tas, ko tev vajadzēja man uzdāvināt jau sen. Tad viss būtu savādāk.”<br />Tad viņa to visu glīti sakārto uz gultas, vāzi ar rozēm noliekot blakus uz grīdas. Tad viņa aizslēdz durvis un atslēgu novieto puķupodā. Šeit viņa vairs neatgriezīsies.<br /> Šodienai Annijai vēl ir lielie plāni. Varbūt viņa nolēks no tilta. Bet varbūt aizbrauks uz Parīzi, slepenie ietaupījumi viņai pašai vēl ir palikuši.Darbs, ko lasīju Prozas lasījumos 2007urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:365122007-12-29T17:28:002007-12-29T17:28:002007-12-29T15:31:04Z2007-12-29T15:31:04ZIr tik miljoniem miljardiem iespēju, kā un kāpēc dzīvot. Un tik daudz iespēju, kā savu dzīvi beigt, bet mums jau neļauj izvēlēties. Kādēļ gan kādam cilvēkam būtu tiesības pateikt otram – tu mirsi tā un ne savādāk. Tev nebūs: <br />a) sagaidīt laimīgu nāvi vecumdienās ar mazbērniem siltā istabiņā;<br />b) paslīdēt uz tikko izmazgātas grīdas, krist, atsisties pret kamīnu, tādējādi sašūpojot svečturi, kurš krītot pāršķeļ tavu galvu;<br />c) tikt nāvīgi sakropļotam autokatastrofā un agonijā mocīties, vai vienkārši sadegt; <br />d) kļūt par upuri maniakālam slepkavam kinoteātrī vai teātrī, vai pat operā, kurš, ievadot smalku adatiņu tavā miega artērijā, šķir tevi no dzīves;<br />e) būt vienam no tiem retajiem, kuri mirst tālu kosmosā citplanētiešu eksperimentu vārdā;<br />f) iet bojā kopā ar pārējiem atomkatastrofā, kad pasaules varenie beidzot nolemj karot: „ietinieties baltā palagā, bez panikas un organizēti, lūdzu, rāpojiet uz kapiem!”<br />g) mirt bada nāvē inflācijas un stulbas valdības dēļ;<br />h) piedzīvot neaizmirstami mežonīgu nakti ar svešinieku kādā lētā viesnīcā, pēc tam atklāt, ka viņš tev pielaidis HIV un tad nomirt kā sunim vienas baudas nakts dēļ;<br />i) būt vienam no tiem laimīgajiem, kuru nosper zibens, vai notriec vilciens – tā teikt, gaisma tuneļa galā;<br />j) nomirt miegā, kad kaķis ādamābola kustības noturējis par pelīti un viņā modies mednieka instinkts;<br />k) kļūt par upuri apšaudē lielveikalā, avīzēs savu vārdu redzēt citi tavu vārdu avīzēs lasīs kritušo sarakstā, liks ziedus piemiņas vietā, valstī būs sēras;<br />l) izdarīt pašnāvību brīdī, kad visa šī pasaule jau sēž aknās;<br />m) tikt nonāvētam elektriskajā krēslā, kā tas paredzēts man.<br />Nafig, tie mērgļi ir izdomājuši, ka man jāmirst tieši tā. Nu ja, jo esmu sieviete. Protams, diskriminācija rit pilnā sparā, man pat nav cerības uz iespēju izvēlēties savu nāvi. Es taču varētu mirt tik skaisti un tik dažādos veidos, bet viņi mani grib izcepināt. Viņi ko, domā, ka man jūtu nav?! Jūs ko, domājat, kāds varētu paciest tādu dzīvi kā es? Man liekas, jebkurš no tiem gudrajiem tiesātājiem pāris dienas manā ādā padzīvojis, jau sen sarkanām actiņām lēkātu kā mazais trusītis. Nu nav tā dzīve, kad:<br />a) vīrs regulāri pēc darba aizkavējas sanāksmēs divatā ar sekretāri un, pārradies mājās, savas netīrās zeķes izmētā, kur pagadās;<br />b) mašīna nez kuro reizi tiek atdzīta no servisa tipa sataisīta, bet pēc mēneša atkal vairs nepielec;<br />c) kāds idiots zog avīzes no pastkastītes;<br />d) meita ģērbjas kā tāda mauķele un krāsojas trakāk par bizamžurku;<br />e) dēlēnu draud izslēgt no skolas, jo tā vietā, lai mācītos, viņam labpatīk ar draugiem blenzt datorspēles;<br />f) man visu dienu jāskrien kā tādai aitiņai, gatavojot viņiem pusdienas un vakariņas;<br />g) suns tā vietā, lai prasītos ārā, čurā uz dīvāna kājas;<br />h) makaroni veikalā kļūst aizvien dārgāki;<br />i) nav vairs neviena žurnāla, ko palasīt, visi ir piebāzti ar rakstiem par seksu, un vispār man nemaz nav laika lasīt, un arī seksa nav;<br />j) reizi nedēļā māja pievācas pilna ar visādiem lamzakiem, jo vīram, lūk, ir pokera vakars, un vēl pāris dienas pēc tam nav iespējams izvēdināt telpas no dūmiem;<br />k) santehniķim ir jāzvana trīs reizes, līdz viņš beidzot atnāk salabot pilošo ūdenskrānu un arī tad neierodas skaistulis kā filmās, bet izkāmējis večuks, kuram nav spēka pagriezt atslēgu;<br />l) kaimiņi izliekas mani neredzot.<br />Nu kāds tur brīnums, ka es viņus visus likvidēju, ieskaitot suni un kaimiņus. Nu vienkārši pienāk tāds mirklis, kad apkārtējos gribas vienkārši pasūtīt pie nelabā. Skatīties, kā nazis iespiežas viņu ādā un tad to pāršķeļ, asins sūcītē noskrien gar asmeni un gar kaklu ietek aiz apkaklītes... Un pasaulē ir par pāris kaitinošiem cilvēkiem mazāk..<br />Nu, un kur šeit ir loģika, mani nosēdinot uz elektriskā krēsla? Manās darbībās loģika ir, savu, neteiksim slepkavību, tā bija cilvēciska vajadzība, es ļoti lieliski pamatoju. Viņi gan sevi pamatot nevar.<br />Varu derēt, ka tie muļļas, ar kuriem vīrs mēdza spēlēt, noteikti nāks paskatīties, kā mani cepina, jo manis dēļ viņiem taču vairs nav, kur pulcēties. Un noteikti arī kaimiņu kaimiņi, tie, kuri tad nebija mājās, nāks paskatīties, kā tad es tagad izskatos...Zelta mašīnaurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:363282007-12-29T17:25:002007-12-29T17:25:002007-12-29T15:29:07Z2007-12-29T15:29:07Z- Tēti, tēti, mamma man nopirka zelta zivtiņu! – Valda septiņus gadus vecais dēlēns steidzās pie viņa, pirms vēl tēvs paguva iziet pa dzīvokļa durvīm, lai dotos uz darbu. Valdis necieta strādāt tādās svētdienās kā šī, kad ārā ir brīnišķīgs un saulains laiks un varētu doties kādā izbraukumā ar ģimeni, bet tieši tādās dienās tieši visi pārējie devās izbraukumos ar savām ģimenēm, un uz ceļa strādājot varēja labi nopelnīt, jo kukuļos dot gribošie atradās daudz, soda punktus par ātruma pārsniegšanu savākt jau negribējās nevienam.<br />- Nu, dēls, tad, ja tu labi uzvedīsies, varbūt viņa izpildīs trīs tavas vēlēšanās kā pasakās, - Valdis noglāstīja dēlam galvu. – Bet tagad tētim jāiet uz darbu. – Man arī noderētu tāda zelta zivtiņa. Un cik maz mēs sev tuvajiem sakām, ka mīlam, viņš nodomāja.<br />Ja rīts bija iesācies jauks un saulains, tad pēcpusdienā laiks samācās un sīki miglas pilieni nosēdās uz viņa vestes. Valda pārinieks krūmos cīnījās ar vēdera izeju pēc sievas neveiksmīgi pagatavota sautējuma un Valdis vientuļš vērās vēl vientuļākajā ceļā, kur nemanīja neviena ātruma pārkāpēja, pat braucēja vispār.<br />Valda seja nemaz nemainījās, kad viņš tālumā sadzirdēja motora rūkoņu un notēmēja radaru skaņas virzienā. Tur jau tuvojās tumši zils audi, kādu viņš vēl uz ceļa šeit nebija manījis. Cipariņi radara ekrānā krietni pārsniedza atļautos un Valdis izgāja uz ceļu ar izslietu zizli, lai svešo mašīnu apstādinātu.<br />Mašīna apstājās pretēji tam, ka Valdis bija cerējis uz pakaļdzīšanos un kaut nelielu jautrību šai pelēkajā dienā. Logs lēnām nolaidās. <br />- Jūsu tiesības un tehnisko pasi, lūdzu. Zināt, par cik ātrumu pārsniedzāt? – policists centās saskatīt vadītāja seju, taču tas bija noliecies meklējot dokumentus.<br />- Lūdzu, viss ir kārtībā, varat pārliecināties. Un ātrums ir apzināts, es steidzos, – pie stūres sēdēja solīds vīrietis uzvalkā. – Tad jūs esat Valdis Bērziņš, - ātrumpārkāpējs lasīja viņa vārdu, kamēr Valdis pētīja dokumentus. – Nu ko, Valdi, šī var būt jūsu laimīgākā un nelaimīgākā diena mūžā. Vai pavisam parasta diena, kad uzliekat kārtējo sodu par ātruma pārsniegšanu, - mašīnas vadītājs nebeidza runāt. Valdis pie sevis pasmaidīja par savu spēju atpazīt cilvēkus, jo šis jau pat izskatījās pēc tāda, kas piedāvās kukuli. Taču tālāk dzirdētais Valdi pārsteidza. <br />- Noslēgsim darījumu. Pats droši vien ievērojāt, ka pa šo ceļu neesmu braucis, un arī negrasos to darīt pārāk bieži, taču, kad man to vajadzēs darīt, ātrums būs liels. Noslēgsim darījumu, ka jūs mani vairs ne reizi neapturēsiet, ja redzēsiet braucam. Ja piekritīsiet, rīt pat saņemsiet piecus tūkstošus skaidrā naudā. <br />Valdis norija siekalas. Pieci tūkstoši… - Un, kas būs, ja jūs apturēs kāds cits, vai arī es kļūdīšos?<br />- Tad tā būs kāda cita problēma, bet jums, Valdi, es gan ieteiktu uzmanīties, jo jūs tādā gadījumā mirsiet.<br />Valdis atkal norija siekalas. Viņa galvai tas bija par daudz. – Brauciet! – noklakšķēja policista rīšanas refleksi. Valdis noskatījās, kā tumšā mašīna attālinās, bet tikai tad iedomājās, ka viņi taču nemaz nesarunāja, kā viņš šo naudu iegūtu, un tas viņā radīja dusmas, ka ļāvies piemuļķoties. Pie sevis viņš apņēmās nostādināt un pārbaudīt visas turpmāk garām braucošās mašīnas, lai tās pārbaudītu.<br />Arī mājās Valdis pārradās nīgrs un sievas gatavotais sacepums viņam likās piededzis, bet piens skābs. Labi, ka vismaz rītā ir brīvdiena, sīkie aizies uz skolu, sieva uz darbu, pats varēs palikt un gulēt.<br />No rīta viņš kā parasti pamodās, kad bērni un sieva gāja prom. – Tēti, neaizmirsti pa dienu pabarot manu zivtiņu! - mazais dēlēns aizverot ārdurvis vēl bļāva.<br />Valdis nesteidzoties piecēlās, uzvilka halātu, pagatavoja sev kafiju un nogāja līdz pastkastītei. Tur viņu sagaidīja vienkārša balta paciņa ar uzrakstu „Valdim Bērziņam”. Tikšķēt nekas netikšķēja un viņš jau bija tikai parasts policists, kurš tversta ātrumpārkāpējus, tādēļ domu par spridzekli vai citām riebeklībām viņš atmeta, bet vienalga nesteidzās atvērt, kamēr nebija apsēdies ērtā krēslā un pārkrustojis kājas. Atverot paciņu viņam pretī rēgojās piecdesmit latu banknote. Čupiņa ar tādām. Viena otra, trešā.. Kopā simts kā viņš saskaitīja. Pieci tūkstoši. Valdis norija siekalas. Tad tomēr. Un Valdis sāka svilpot un aizgāja pie bāriņa, lai ielietu sev ko stiprāku, jo tas bija jānosvin, neskatoties uz to, ka ir tikai rīts. Un tad viņš bagātīgi pabaroja zivtiņu, viņam jau nebija žēl.<br />Neteiksim, ka nauda var cilvēku padarīt laimīgu. Tā vienkārši rada viņam iespēju tādam būt. Un Valdim nekad nav vajadzējis daudz. Vien tik, lai ikdiena būtu laba silta un nebūtu jālauza galva par to, ko vakariņās ēst, vai kāroto var atļauties. Bet arī jauna veļasmašīna, mikroviļņu krāsns, kinozāle un dīvāns nenāk par skādi.<br /> Tumši zilais audi Valdim garām pabrauca vēl kādas pāris reizes. Reizi vai divas mēnesī. Un Valdis to nekad neapturēja. Bet, kad nauda gāja uz beigām, viņā aizvien biežāk radās doma par to, cik viņa seja un vārds viegli aizmirstami… Un cik viegls ceļš tas bija, kā tikt pie naudas – viens vienīgs solījums un neapturēta mašīna pāris reizes.<br /> Tā nu kādā dienā, kad pārinieks atkal bija ar ko aizņemts, Valdis izdomāja, ka ir laiks to pašu atkārtot atkal un kad tālumā izdzirdēja nu jau pazīstamo tumši zilā audi rūkoņu izgāja uz ceļa, lai apstādinātu mašīnu. Mašīna nobrauca malā un apstājās, logs lēni nolaidās, pie stūres sēdēja tas pats vīrietis.<br />- Jūsu tiesības un tehnisko pasi, lūdzu. Zināt, par cik ātrumu pārsniedzāt? – policists centās sacīt pēc iespējas mierīgākā balsī, taču no siekalu rīšanas nespēja atturēties.<br />- Lūdzu, viss ir kārtībā, varat pārliecināties. Un ātrums ir apzināts, es steidzos, – vadītāja skats slīdēja pāri Valda formas tērpam, tad ielūkojās aiz aizslietņa, paņēma rakstāmo un tur ko atzīmēja. – Ai, Valdi, Valdi, es taču toreiz tev teicu…<br /><br />- Mammu! – kāds septiņgadīgs puisēns pārnākot mājās no skolas skumji iesaucās, - Mana zelta zivtiņa, mana zelta zivtiņa ir mirusi…Ziemassvētku pasaka urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:358742007-11-30T11:57:002007-11-30T11:57:002007-11-30T09:58:23Z2007-11-30T09:58:23ZEs dzīvoju Parīzē. Jūs droši vien iedomājāties greznu māju ar celiņu un mauriņu vai netīras ielas un pilsētas samazgas. Bet nekā tamlīdzīga. Iedomājieties skatu kartiņu – Parīzes Eifeļtorni, nosētu lampiņām, tumšas debesis un kafejnīcu lietussargus par spīti tam, ka ir ziema. Iedomājieties izpušķotas eglītes. Un tagad iedomājieties, cik skaisti ir sēdēt uz torņa dzelzs margām jeb konstrukcijām kā pareizi pienāktos teikt. Es dzīvoju tur. Un rīt ir mana dzimšanas diena. Bet vēl ir laiks, pulkstens ir vēl tikai pusdivpadsmit. Turklāt, man liekas, ka jūs atkal kaut ko sajaucāt, kad teicu, ka rīt ir mana dzimumdiena – es nepalieku vecāks, rīt es piedzimstu.<br /> Ja jūs man prasīsiet, lai pastāstu, kas es tāds esmu, atbildēt nevarēšu. Manas atmiņas izdzēsa, lai tās netraucētu vēlāk piedzimt no jauna. Pirms gada es nomiru un rīt man ir jāpiedzimst. Notiek tā, ka ir gads nenoteikta stāvokļa, lai dzīvotu. Njā, par mirušu un vēl nedzimušu personu dzīvotu nepienākas teikt, vai ne. Bet, jūs mani sapratāt. Tā nu, lūk, par savu bijušo dzīvi nevaru jums neko pastāstīt. Bet zinu tikai to, ka man ļoti patīk šī vieta pie Eifeļtorņa, tādēļ es esmu šeit.<br /> Tātad, vēl man ir pusstunda laika līdz mirklim, kad atkal iegūšu cilvēciskas aprises. Pusnaktī man jākļūst par kādu mazuli un rīt kāda māmmiņa smaidīga baros savu jaundzimušo.<br /> Kamēr man vēl ir laiks, varu jums pastāstīt par to meiteni, kas tur lejā sēž viena, lai gan ir svētku vakars. Viņu sauc Angela un viņai ir sešpadsmit. Nu īsts eņģelis. Ja drīkstētu, es kādreiz viņu apprecētu. Bet es to nevaru. Viņa pati pat nezina, ka es tāds esmu un vēroju viņu. Es varu tikai pieņemt dažādas formas un uz mirkli viņai pieskarties. Es esmu kritis kā rudens lapa, kas pieskaras viņas vaigam, sniega pārsla, kas uzguļas matiem, vai lietus lāse, kas noglāsta seju. Man ir piecas sekundes laika, tad man ir jāatgriežas, jo pēc sestās es izdzistu. Beigtu eksistēt. Tādēļ, pēc piektās sekundes man ir jāpamet pieņemtā forma un lapa atkal ir tikai rudens lapa un lietus lāse – tikai ūdens piliens. Šādā veidā esmu atdevis Angelai nozaudētās matu sprādzes, ai, kas par sajūtu, kad viņas pirksti pieskaras...<br /> Rīt es to vairs nesajutīšu, jo rīt man ir jāpiedzimst. Ziniet, man būs dzimšanas diena vienā dienā ar Jēzu. Bet vispār, man nemaz negribas piedzimt. Viss, ko es vēlos būtu palikt šeit un atkal un atkal pieskarties Angelai. Bet vairs man ir palikusi tikai viena reize un iespēja. Vienas piecas sekundes.<br /> Angela nāca un šejieni bieži, jo ar šo vietu viņai saistījās spēcīgas atmiņas. Bet šodien bija īpašs vakars, šodien bija gadadiena. Viņa ļoti labi atcerējās to visu. To mazo zēnu, kam kādi gadi septiņi bija. Viņš šeit pastaigājās kopā ar māmmiņu un tai dienā bija saņēmis dāvanu Ziemassvētkos – mazu, vienkāršu gredzentiņu – burtiski sudraba strīpiņu. Mazās acis mirdzēja no prieka un lepnuma un visu laiku tiecās aplūkot brīnumu. Angela toreiz sēdēja uz soliņa un vēroja to visu. Bet tad, mazais izdomāja gredzentiņu novilkt, taču, tas izkrita no rociņām un noripoja uz ielas. Neskatoties apkārt, mazais bija meties tam pakaļ, taču tieši tad brauca mašīna... kas ar zēnu notika tālāk un vai viņš izdzīvoja, Angela nezināja, bet gredzenu viņa atrada. Kņadā ar ātro palīdzību neviens nebija iedomājies par puisīša dārgumu un tas vientuļš palika guļot uz asfalta, kad mašīnas aizbrauca.<br /> Kopš tā laika meitene jutās saistīta ar šo vietu. Varbūt viņa domāja, ka kādu dienu puisītis šeit atgriezīsies un meklēs savu pazaudēto gredzentiņu, kas nu viņai bija kļuvis tik mīļš. Un gluži kā tas mazais puisēns toreiz, tā arī viņa novilka to no pirksta, lai aplūkotu, un gluži tā pat kā toreiz, tas izkrita no rokām un ieripoja zālē. Meitenes sejā parādījās uztraukums, vai viņa spēs to atrast, taču, tur tas spīdēja – viens. Roka satvēra un saspieda izkritušo gredzenu – divi. Meitene atkal piecēlās kājās – trīs. Uzvilka gredzenu – četri. Lūpas pieskārās tam – pieci, seši... Viņas mīļums atkal bija ar viņu.<br /> Gredzens spīdēja – seši.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:356622007-09-05T20:46:002007-09-05T20:46:002007-09-05T17:49:16Z2007-09-05T17:49:16ZVairs<br />Nav<br /><br />Vietas<br /><br />Mākslaiurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:353562007-09-05T20:45:002007-09-05T20:45:002007-09-05T17:48:45Z2007-09-05T17:48:45ZPieliesi dzīvību <br />Manām akvarelēm?<br />Pārāk ilgi nekrāsotas<br />Bundžiņās sakaltušas.<br />Ūdens trūkst.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:352312007-09-05T20:43:002007-09-05T20:43:002007-09-05T17:47:10Z2007-09-05T17:47:10ZAizkavēti ēnu glāsti<br />Vecajās lapās<br />No smiekliem dejo.<br /><br />Gleznotas smaržas<br />Ieķeras zirnekļos.<br />Šodiena bija.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:348342007-09-05T20:40:002007-09-05T20:40:002007-09-05T17:45:34Z2007-09-05T17:45:34ZPiecu sekunžu intervāli<br />Starp sirds tikšķiem<br />Vecajam pulkstenim,<br />Kas, apsnidzis pērnajā ziemā,<br />Savu augšāmcelšanos gaida.<br />Aizmirsa lakstīgala<br />Jauno dienu<br />Ar savu balsi uzgriezt.<br />Pamodināsi mani<br />Rīt saulrietā?urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:346412007-07-19T20:35:002007-07-19T20:35:002007-07-19T17:41:25Z2007-07-19T17:41:25ZSakaltusi lakstīgala<br />Savu balsi<br />Grib atdzīvināt<br /><br />Tavās krekla pogās<br /><br />Pakārušies pieskārieni<br />Dejo pēdējo valsi<br />Ar rītu.Tā bijaurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:342402007-06-04T19:49:002007-06-04T19:49:002007-06-04T16:51:11Z2007-06-04T16:51:11Z&lt;&gt;<br />Dzemdēt nedzīvu bērnu. Iziet cauri visām dzemdību radīšanas sāpēm un sajūtām, labi zinot, ka bērns ir jau miris, viņa sirsniņa nekad nepukstēs, acis spīdoši neraudzīsies, sakot: „Mammu, es tevi mīlu! Tu esi man vislabākā!”<br />Sievietei šīs sajūtas ir briesmīgas. Septiņus mēnešus gaidīt jauno dzīvību, trīs no tiem zinot, ka gaidāma meitenīte. Alise. Viņa būtu bijusi Alise. Bet septītajā mēnesī Alise savu tā arī neizdzīvoto dzīvi beidza. Četri viņas brāļi un māsas pasauca viņu savā pulkā, viņiem māmiņa nebija ļāvusi nodzīvot tik ilgi. Viņi tika izdzīti no pasaules vienkārši sadalot gabaliņos. Un par to nu tika samaksāts ar Alises dzīvību. <br />Bet mātei jādzemdē bija vienalga. Ārsti ierosināja dzemdības, kad sirsniņa bija apstājusies, un, sieviete kauca it kā to kāds graizītu ar stiklu, zinot, ka šis viss ir pilnīgi par velti.<br />Bet par Ievas grēkiem ir jāmaksā. Caur sāpēm top dzīvība. Tikai šoreiz bez dzīvības. Un šoreiz vairs nav pat ko teikt.<br /><br />&lt;&gt;<br />Varētu teikt, ka tie bija tādi laiki, tādi notikumi un sakritības. Bet visvairāk man gribas teikt, ka tie bija tādi cilvēki. <br />Cilvēki, kas vainoja laiku un citus.<br />1962. gads. <br /> Padomju izlaupītās ģimenes un iedzīvotāji. Satikās un apprecējās drīz vien, viens otru tā īsti neiepazīstot. Tāda bija norma. Tāds bija laiks.<br />Bieži vien mēs iegādājamies kādu mājdzīvnieku, jo tas ir mazs, mīļš, jauks un pūkains. Bet, kad paaugas, izrādās, no mazā lāčuka pārvēršas asinskārā plēsējā. Un nogalina mūs pašus. Un tāpat ir ar attiecībām. No sākuma – mīļi un jauki.<br />Tikšanās ar vecākiem, svaigs, balts galdauts un skābu kāpostu zupa. Mīlestība uz vīrieti taču virzās caur vēdera rajonu. Un tad, ja jau cilvēki tā satiekas, tad arī apprecas. Viņa – pārtikas veikala pārdevēja – blonda, zilacaina bufetniece un tumsnējs atslēdznieks/mehāniķis.<br />Un sākas lielā dzīve.<br /><a name="cutid1"></a><br />&lt;&gt;<br />Mūsdienās Venstpils ir skaista un sakopta pilsēta. Daudzi tur labprāt dzīvotu. Bet, pirms tam, kad tur sāka norisināties fabriku celtniecība, daudzi šo vietu pameta gaisa dēļ. Jo tas palika pārāk smags un pelēks. Ne miņas no dzidruma. Bet pirms tam, vēl pirms tam tur bija skaisti. Un viņi abi dzīvoja pirms tam. <br />Vakaros Juris sagaidīja Astrīdu no darba. Izbraukumos, kad tirgošanās norisinājās dzeltenīgi bālās auduma teltīs, palīdzēja sakravāt preces, pieskatīja, lai kāds no klientiem pārāk nepriecājas par viņa jauko sieviņu un reizi pa reizei pamielojās ar kādu citronu no letes. Tos viņš varēja ēst kā ābolus, ja tika klāt. Un arī dzert jēlas olas, izurbjot pa caurumiņam katrā tās galā.<br />Bet parasti viņi abi devās uz jūrmalu. Tur bija zvaigznes un vientulība.<br />Nu, un bija tas tāds laiks, kad cilvēki mēdza iedzert. Arī Juris mēdza. Un Astrīda kā jau daudzas bija cerējušas, ka mīļotais vīrietis pārmainīsies. Bet vispār viņa to pieņēma. Tas bija tāds laiks. Un Juris taču bija kaislas dabas, aizrautīgs, tādiem kā viņš taču reizēm to vajaga..<br />Un pavisam drīz piedzima Leonards. Lai gan viņi abi bija jauni. Pārak jauni. Bet bērni dzima. Vismaz uzradās, jo tas taču bija tāds laiks, lai gan tas ir noticis visos gados. Un viņiem nācās sadzīvot vēl ar kādu. Atteikties no pāris lietām. Tas nekas, ka tikai divdesmit abiem.<br />Bet motocikls Jurim palika. Un paradums iedzert kļuva tikai lielāks. Un palika arī nevaldāmā daba un alkas pēc kaisles. Astrīdai gan bija pāris jaunievedumi – dažreiz pa sitienam. Un četri aborti. Katru gadu pa vienam. Tas bija tāds laiks, par citu aizsardzību ar viņu galvām padomāt nevarēja. <br />Sestā reize, kad Astrīda palika stāvoklī. Šoreiz ar domu, ka viņai būs kāds, kam pieķerties. Ar Juri vairs emociju nebija. Leonards bija pārāk sāpīga tēma.<br />Gaidas un vēdera apmīļošana. Taču Alise nepiedzima. Un divas nedēļas pēc tam atgriezās rutīna ar darbu, dēlu un izsalkušu vīru.<br /><br />&lt;&gt;<br />Nākamajā gadā Astrīda atkal bija stāvoklī. Un atkal gaidīja. Un atkal cerēja, ka būs meitenīte. Mātes parasti vairāk apmīļo meitas. Bet vispār, viņa cerēja, ka bērns piedzims.<br />Un pasaulē nāca Anita. <br /><br />&lt;&gt;<br />Nav iespējams pateikt, kurš šai ģimenē bija laimīgākais. Tāda nebija. Ja par laimi skaitītu to, ka tevi neuztrauc tas, kas notiek ar apkārtējiem, tad būtu jāsaka, ka Juris. Jo viss tika pakārtots. Arī divi nākamie aborti. Pēc tam Astrīdai šāds „prieks” dabiskā ceļā tika atņemts. Pēc tik daudzām traumēšanas reizēm viņas organisms vienkārši padevās. Sākās iekšējā asiņošana, un šoreiz Jura motocikls noderēja, lai laikus nokļūtu slimnīcā. Dzemde un olnīcas tika izņemtas, asiņošana apturēta un Astrīdai vairs nedraudēja briesmas palikt stāvoklī. Un saprotiet paši, kādu prieku tas radīja Jurī… <br /><br />&lt;&gt;<br />Viss attīstās. Pilsēta aug. Un pienāk tas laiks, kad gaiss Venstpilī kļūst pelēks. Un viņi dotas prom. Prom no jūras, saglabājot savu izloksnes veidu runā brīžos, kad pārņem dusmas un satraukums. Dodas uz Siguldu. Tur tika piedāvāta jauna darba vieta un dzīvoklis. Atstājuši bērnus pie radiem, Juris un Astrīda veica nepieciešamo remontu. No rīta saņemtas atslēgās, pēcpusdienā jau istabas vidu noklāta sega un pirmās pusdienas, vakarā tur pat nolikts matracis un salds, salds miegs. Pašiem savs. Pašiem savs dzīvoklis. Klusa Astrīdas cerība, ka varbūt tagad viss varētu būt kaut mazliet savādāk. Bet nomainās vieta, ne jau paradumi.<br /><br />&lt;&gt;<br />Skola tuvojās beigām un bija jāizvēlas profesija. Vispār Anita vēlējās kļūt par zvēru dakteri. Bet par to tikai pasmējās. Viņai atlika izvēlēties starp profesijām, kuras viņa zināja: ārsts, pārdevējs, skolotājs. Par citām viņai nebija nojausmas. Un neviens arī nesacīja. Tā viņa nolēma kļūt par skolotāju un iestājās LU.<br />Kojas, jo Sigulda tomēr atrodas pietiekami tālu. Un nav jādzīvo mājās, nav jāklausās un jāredz tas viss. Turklāt iespēja būt patstāvīgai. Sekmes Anitai bija labas un stipendija ļāva dzīvot. Nekādu naudu jau vecāki nevarēja iedot un nedeva. Tikai ko ēdamu nedēļas sākumā. Bet Anitu tas neuztrauca. Viņai beidzot bija miers. Tas nekas, ka istabas biedrenes naktī atkal grib svinēt, lai gan viņai jāmācās. Viņa var pamācīties arī kur citur. Tas nekas, ka vēders raujas čokurā un vēlas ko ēdamu, bet viņai ir tādi pat apavi kā visiem citiem. Neviens nevar redzēt, ka viņai kā trūkst. Un nevienam nekad nav jāredz, ka tev iet slikti. Pārējos tas tāpat neinteresē. Un ja arī kāds zinātu, tad noteikti sāktu žēlot, bet to jau nu Anita vēlējās vismazāk. To viņa vienkārši nepieļāva ne kā iespēju, ne kā domu. Viņa varēja pastāvēt par sevi pati.<br /><br />&lt;&gt;<br />Mācības virzījās uz priekšu. Anita iepazinās ar Valdi. pirmo reizi ar kādu iepazinās. Un pēc trīs mēnešiem nolēma apprecēties. <br />Aprēķins abiem. Anita vienkārši vairs nevarēja iedomāties, ka viņai vajadzētu atgriezties mājās. Ko tādu viņa vairs nepanestu. Un tas bija vienīgais ceļš. Arī Valdis tikai gribēja apprecēties, lai viņam būtu ģimene un viss tas, kas pieklājas normālam cilvēkam. Viņš precējās, jo tā vajadzēja. Un Anitu kā sievu viņš varēja iedomāties it labi.<br />Jūnijs un kāzas. Dāvinātas servīzes un trauki ar apdrukātām puķēm. Kā parasti. <br />Oktobris un pasaulē nāk Krista. Pasaulē nāku es. Bet man daudz labāk par sevi patīk runāt trešajā personā. <br /><br />&lt;&gt;<br /> Bet Leonards vēl joprojām bija tur pat. Tikai nu viņš atrada draugus ar kuriem aizmirst par to, cik slikti viņam iet un aizbēgt no mājām. Parādījās rokmūzika un gari mati, platas bikses… Viņam tas viss bija. Un viņam bija Nazareth. <br /> Un arī viņš apprecējās un drīz kļuva par tēvu. Piedzima Baiba. Ja kāds varētu iedomāties, cik ļoti viņš bija laimīgs. Beidzot bija kaut kas, kas viņa dzīvei rastu jēgu. Un nu tā vietā, lai sēdētu pēc darba ar čomiem viņš mājās mazgāja un gludināja drēbītes mazajai. Pavisam klusiņām, lai nepamodinātu sievu, kura tai laikā gulēja tik pat daudz cik mazā. Bet viņš nesūdzējās par to, ka mājās dara sieviešu darbus. Par to, ka sieva pret viņu un meitu ir vienaldzīga un vēlas tikai naudu. Viņam galvenais bija, ka viņš ir prom, un ka viņam ir viņa Baibiņa. <br /> Darbā viņam veicās. Viņš bija cilvēks, kas prata sadzīvot ar citiem. Un citi viņu iemīlēja un viņš kļuva arvien nozīmīgāks. Un arī Inese viņu iemīlēja. Un viņš iemīlēja Inesi. Viņš apņēmās šķirties un bērnu audzināt pats. Divatā nevis viens kā līdz šim. Un sacīja to savai sievai un arī „draugiem”, kuri tomēr mēdza viņu šad tad satikt, kad trūka kāda kapeika..<br /> Uzņēmumā Leonards bija izpelnījies tādu uzticību, ka reizi mēnesī viņš bija tas, kurš devās uz Rīgu pēc algām, ko atvest saviem darbiniekiem. Taču šai piektdienā viņš naudu nepaņēma. Viņam bija jāved, taču viņš to atstāja. Un arī, ja būtu ņēmis, atvedis viņš to nebūtu. No rīta viņu atrada ar sasistu galvaskausu. Viņa brilles pēc nedēļas atrada salocītas uz kādas mājas jumta. Tieši pēc nedēļas, kad reanimācijā tika atvienotas caurulītes no viņa plaušām.<br /> Kompensācijas naudu no darba vietas paņēma viņa sieva. Par bērēm samaksāja Astrīda, kura nu lēja gaužas asaras par mirušo dēlu un lādēja Leonarda sievu. Tā savukārt aizliedza vīra radiem jebkādu kontaktu ar savu metiņu. Tā esot tikai viņas. <br /><br />&lt;&gt;<br />Aizveru acis un savā priekša redzu lielu, garu vertikālu tuneli. Sienas ir tumši brūnas un, liekas, ar kādiem melniem ornamentiem. Perfekta apļa forma. To var saredzēt ļoti labi, jo es redzu to, ka dibena nav. Tur ir tikai melns, apaļš caurums, aiz kura, es zinu – sākas lielais tukšums. Nu tā vienkārši zinu. Un zinu/sajūtu to, jo redzēt es nevaru, ka es stāvu un lūkojos šai tunelī kā akā. Mazliet ir tā sajūta, ka no tukšuma kāds raugās man pretī. Mans atspulgs? Vai arī tur ir vēl kāds?..<br />Ilūzijās arī mēdz būt ilūzijas?<br /><br />&lt;&gt;<br /> Pārleksim laikam. Pārleksim Kaspara piedzimšanu brīdī, kad man bija trīs gadiņi. Viņa slimībai. Pārleksim dzīve laukos ar govīm dubļiem un vientulībai. Pārleksim tam brīdim, kad Anita izšķiras un beidzot 28 gadu vecumā apzinās sevi kā personību. Visam, visam līdz šodienai. To kas notika šajos deviņpadsmit izlaistajos gados es pastāstīšu. Vēlāk. Vienkārši, šodien, šodien es atkal biju ciemos pie Astrīdas.<br /> Juris mūsu sarunā nepiedalījās. Vienīgi no sākuma pavaicāja, kā man iet, pateica, ka nu malace esot un aizgāja dzīvojamā istabā, kur darbojās televizors, kuru dzirdēt iespējams pat cauri sienai. Kopš viņa kāja ir izmežģīta un ģipsī un, televizoru visas dienas garumā viņš skatās nu jau sešus mēnešus no vietas. Un tad kārtējais viņu strīds par nenovāktiem traukiem aiz sevis. Varbūt tieši tādēļ televizors darbojas tik skaļi, jo viņi no strīdiem ir kļuvuši mazlietiņ kurli? <br /> Es gribēju parunāt, paklausīties, kā viņiem iet, taču tā vietā vienkārši tiku apsēdināta pie galda, un manā priekšā nolikts šķīvis ar kāpostu zupu. Un tad sekoja runas, cik grūti un slikti, ka nekas nav tā, kā vajadzīgs. Un, ka viņi nesaprotot, kādēļ viens otru pacieš. Bet nu jau esot par vēlu. Viens otram tā vietā caur sienu var iedzelt, ka kuram tad citam tāds vecs kraķis esot vajadzīgs. Neviens jau neņemšot tādu, kam zobi krīt ārā.<br /> Un joprojām viņi nezina, ka man šis ēdiens negaršo.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:336162007-04-26T23:40:002007-04-26T23:40:002007-04-26T20:41:08Z2007-04-26T20:41:08ZSapņus pārdos kā zvērus..urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:331832007-04-14T23:56:002007-04-14T23:56:002007-04-14T20:57:21Z2007-04-14T20:57:21ZLabi, atzīšos. Es to visu NE-VA-RU. Kādam no tā palika vieglāk? Nē, ne jau man. Tātad, plāns ir sekojošs – rītvakar nopirkt „Nescafe 3in1” paciņas, tumšo šokolādi, riekstus, gumijas lācīšus un nakti negulēt. Lūdzu – <i>do not disturb. Bussines women has to work.</i><br /><br /> Diāna – mežu dieviete. Ha.<br /> Ha – ha – ha.<br /><br />Rutīna nogalina emocijas. Nav labāka līdzekļa. Es palieku ļauna. Nē, tikai apzinos sevi. Nomainīju interneta paroles pret RAGANA. Tieši lieliem burtiem. Kādreiz par raganām sauca un uz sārta dedzināja skaistākās un gudrākās sievietes. Un no viņām baidījās.<br />RAGANA. Tieši tā.<br /><br />Zini, nomira Kurts Vonnegūts. Un par viņa nāvi pasaka: „Tā gadās,” un nevienam tas neliekas bezjūtīgi, jo viņš pats šo teicienu radījis. Tā gadās.<br />Tev sāp – tā gadās.<br />Kādu apzaga – tā gadās.<br />Kāds nomira – tā gadās.<br />Jūties vientuļš – tā gadās.<br />Viņa atteicās tēlot orgasmu – tā gadās.<br />Jūties nevienam nevajadzīgs – tā gadās.<br /><br />Ar mani vis būs kārtībā – tā gadās.<br />Ai, kā man patīk zagt citu domas!<br /><br />Vispār, es labprāt zogu citu dzīves. Viņus tā cieši, cieši vērojot izdodas ielīst viņos un zināt, ko viņi darīs nākamo. Teiksim, šodien autobusā vēroju meiteni, kura cītīgi rakstīja sms. Biju tik nejauki ziņkārīga, ka man izdevās izlasīt šīs ziņas. Labāk nebūtu to darījusi, būtu saglabājies noslēpums. Teksts bija nu tāds: „Bez tevis es nevaru dzīvot, tu man dod spēku, no tevis tik daudz esmu mācījusies, es tevi no visas sirds mīlu...” nu un tādā garā visi tie banālie vārdi, kurus var paredzēt uz priekšu. Ja es būtu viņas puisis, man tas pieriebtos. Bet seja viņai bija mīļa. Tāda naiva un mīlīga. Labi, tādai varētu arī piedot.<br />Skaistā podiņā reti ir sakarīgs saturs.<br /><br />Interesanti, vai arī mani apkārtējie uzskata par skaistu? Nu, kā gan savādāk. Vīrieši nespēj acis atraut no mana dekoltē, kad no to nolemju demonstrēt un galu galā biznesā visi līdzekļi ļauti. Un zinu, ka arī uz ielas mani vēro. Tikai pienākt baidās. Ha, nu jā, es jau tā uzvedos un izskatos. Vidusmēra vīrietis man blakus justos nepilnvērtīgs. Tā nu tas ir. Galu galā Diāna taču bija dieviete.<br /><br />Tātad, plāniņš svētdienas naktij – pabeigt atskaites, Mārai atteikt lūgumu pēc algas paaugstinājuma. Galu galā man tāpat aiz viņas viss jāvāc. Kļūšu par riebīgo priekšnieci, bet man tas uzņēmums ir jādabū uz pekām. Tās ir prioritātes. Un vārdiņu „nevaru” uztaisīsim tādu mazu, mazu un melnu un aizmirsīsim. Re, ku smuki sanāca!<br /><br />Andriņam derētu ieriebt. Labi, tas būtu ļauni, bet viņa dēļ mēs šobrīd firmā zaudējam naudu un puisis nesaprot, ka viņam no darba tā kā vajadzētu aiziet. Elza kaut ko teica par minerālu, kas saskarsmē ar ūdeni, ja ticis saberzts, piebriest desmit reizes. Nu, viņam šāds pulverītis varētu netīšām gadīties kabatā... un tad man tā netīšām gadītos viņu apliet ar ūdeni. (Bērnišķīgs gājiens, bet nekas riebīgs.) Būs jāpaprasa, lai Elžuks nosper to akmeni ģeogrāfos. Bet nepatīk man, ka viņa aug un kļūst līdzīga man. Es taču gribu, lai viņa būtu laimīga. Negribu redzēt, ka meita iet manās pēdās un vienkārši pateikt – tā gadās. Tā nedrīkst.<br />Bet viņa jau sen kā negrib, lai palasu viņai „Meža gulbjus”. Pasakām vairs neticot. tāpat kā es.<br /><br />Kurā brīdī es beidzu ticēt pasakām? – Kad sapratu, ka tās neļauj būt stiprai. Un cīnīties par sevi, jo pasakās taču vienmēr uzrodas kāds, kurš izglābj. Bet dzīvē mums jākuļas pašiem līdz krējums kļūst par sviestu. Tikai nedrīkst noslīkt sūkalās. <br /><br />Atceros, ar kādu prieku bērnībā dzēru sūkalas, kad māte bija izvārījusi skābputru. Tagad ar tādu aizrautību nedzeru pat dārgus vīnus. Bet es neko vairs nedaru ar tādu aizrautību, kā agrāk. Ja nu vienīgi vēroju gājputnus lidojam un atgriežoties.<br /><br />Tūlīt es varēšu aizmigt, lai varētu pēc pāris stundām piecelties, novadīt prezentāciju ārzemju klientiem un tad visu nakti nostrādāt. Un tad man pienāksies divas brīvas dienas.<br />Gājputniem taču pārlidošana un atgriešanās mājās nepārvēršas rutīnā?...urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:325852007-04-12T21:51:002007-04-12T21:51:002007-04-12T19:02:42Z2007-04-12T19:02:42ZUzzīmēju tavu krūtsgalu<br />Pērnajā sniegā<br />(Ar mēli caur zilu kreppapīru.)<br /><br />Saproti nu manas fantāzijas..<br /><br /><br />Pārāk tieši<br />Šovakar uzmācies<br />Manai zemapziņai.urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:324202007-04-01T21:05:002007-04-01T21:05:002007-04-01T18:33:56Z2007-04-01T18:33:56ZMušas drīz sagrauzīs krūzīti, kurā ielieta tēja. Bet tikai pirms piecām minūtēm iezīmēju to ar koši sarkanu vakardienas lūpu krāsu. Un saldināju. (Kurš toreiz man teica, ka indi vislabāk iedzert saldu?... lai mirtu skaisti.)<br /><br />Tieši flīžu starpā apgāzies tarakāns nespēj atgriezties atpakaļ. Dedzīgām kājām pieķeras pie manis pasniegtās karotītes kāta. Mātīte. (Biologs klasificē uzreiz - viņai nav spārnu...)<br />Ielidinu šīs domas atkritumos kopā ar vaininieku. Man pietiek savu nedienu, kur es likšos ar nelaimīgu tarakāna mīlestību.<br /><br />Paspēlēsim spēlīti? Es pastāstīšu, kā iedomājos savu laimi..<br /><br /><i>unbrake my heart say...</i><br /><br />Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Liksim šādu virsrakstu stāstam.<br /><br />Viens, divi, trīs, četras mušas rindiņā uz galda. Tur izbira cukurs.<br /><br />Tikai nedomājiet, ka dzīvoju nožēlojami. Nē, jums jau nav jājūtas vainīgiem, ka nespēju sakārtot savu dzīvi.<br /><br /><i>Yesterday I cried...<br />I hate the world today you're so good to me I know but I can't change Tried to tell you...<br />I'm a little bit of everything...</i><br /><br /><i>sorry seems to be the hardest word..</i><br /><br />Rindiņas neatrod savu vietu un rokraksts lēkā pārī īstajiem burtiem.<br /><br /><i>What have I got to do..</i><br /><br />Nē, ne šodien. <br /><i>it's getting more and more absurd..</i> <br />Ne šodien rītdiena būs vienmēr. Ja nu vienīgi var būt un nebūt vienlaicīgi. (Copyright vārdi no Daces dzejas)<br /><br />Nē, tas radītu pārāk daudz jautājumu.<br /><br /><i>Reaching for something in the distance so close you can almost taste it...</i> <br /><br />Atkal radio spēlē dziesmas, kuras nevajag dzirdēt. Un pat tagad nevaru uzrakstīt neko citu kā vien bezsvarīgus vārdus no mūzikas fonā. <br /><br /><i>Bye, bye...</i> <br /><br />Man nepatīk paskaidrot. Būtu jādzīvo bez atvainošanām. Un katru dienu jāiepazīstas no jauna ar vecajiem cilvēkiem. Ar katru jaunu rītu mēs taču pamostamies mazliet savādāki.<br /><br />Ja pamostamies.<br /><br />Man nepatīk spēlēties. Nestāstīšu, kā iedomājos savu laimīti.<br /><br />Bezlaikā aiziet dienas. (Aizgāja - laboju sevi.) Vairs nekur nekas neies. <br /><br />Samocīti vārdi. Valodas nav. Raugos caur stikla sienu netīrām acīm. Tik dīvaini viegli ir pēkšņi visu zināt.<br /><br />Mušas pārojas tieši uz manas krūzītes, manā acu priekšā, tieši pie manas labās rokas.<br /><br />Pulkstenis nosit nolikto laiku.<br />Veronika, kas grib mirt, izdzīvo tikai Koelju daiļradē.<br />Ir laiks...<br />Es tikai gribu būt laimīga. Sākums. Un beigas.Aizvērto acu pieraksti Braila rakstāurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:321312007-03-28T23:03:002007-03-28T23:03:002007-03-28T20:45:07Z2007-03-28T20:45:07ZIzmētāti sīkumi paslēpes spēlē; notupjas saules čuksts un pazūd aiz sekunžu rādītāja tikšķa, šķēršojot modinātāja novilkto robežu šīsdienas rītam.<br /><br />Uz palodzes mētājas vakardienas drupačas par piemiņu nākotnes laimei un paradīzei, ja vakardiena būs nodzīvota pareizi nesteidzoties noslīkt tais acīs, kas bija radītas pāris stundām ne-vietulības ne-īstenības patiesības. <br /><br />Dīvaini novilkt robežas.<br /><br />Vai zini, uz kuru pusi šorīt aizgāja mans sapnis, par priežu smaržu jūrmalā klusāk un dziļāk un izjustāk?...<br /><br />Ar rokas pulksteņa ciparnīcu kā bērns smejos ar salmenīcu pār acīm un iesaucos – ai! prieka liesmiņa pāršaujas sienai un rau, tieši tai drūmajai tantei acīs es iezīmēju taureņus.<br /><br />Tikai nesmejies. Nevajag pierādīt, ka var arī citādi. Ne šodien es gribu izdzīvot dzīvi. Vienmēr tik jauki ir visu atlikt uz rītu, neslāpēt sevī to ikdienas spītu un lēkāt starp zvirbuļu pērnajām spalvām.<br /><br />Ar zilzaļām kaķa acīm tu vari man teikt, ka pasaule griežas, bet man ir vienalga, man pieder sūnu lapoņa zelts un attālums starp divām plaukstām pieskāriena brīdī, kad ap viņām ir novilkta stikla siena, kas šķir vizbulīšu smaržu no vakardienas belašu tirgotājas ikdienas.<br /><br />Un arvien vairāk es gribu aizlidot.<br /><br />Un aizvien dziļāk es noslīkstu Orionā un Lielajā lācī. Un kamēr tu krāci, kāds teica, ka rītdiena pienāks. Un ausu aizbāžņi pārvērtīsies cukura vatē, ko glabāju virtuves kurpju kastē aiz sāls izbirumiem bez strīda.<br /><br />Jau vakar izplānotā nākotnē pamodīšos laimīga un piedzēries autobusa šoferis stūrēs uz paradīzi.<br /><br />Tikai vēl rīt nenobirs margrietiņas <i>mīl-nemīl</i> tornado. Tikai vēl rīt es nedomāšu un aiziešu vējiem līdzi.<br /><br />Gribi, es iemācīšu tev savu valodu?urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:317842007-03-24T12:21:002007-03-24T12:21:002007-04-17T15:37:44Z2007-04-17T15:37:44ZKubikmetrs domu. Tev nekad nav bijis bail, ka kāds tās nozags? Ielīdīs un aizņems vietu un tev vairs nebūs, ko elpot?<br />Laiku kāds man jau ir nozadzis. Tā man vairs nav. Domas es sargāju. <br />Īstenībā, es upurēju savu laiku, lai izglābtu domas. Redzi, es atdotu visu savu laiku un savas domas sarauju mazas mazītiņas. Un tad nevienam nav spēka tajās ielīst. Pat aizslēgt šo pasaulīti vairs nav vajadzības. Tā pat tur vietas nepietiek. <br />Kubikmetrs domu sarāvies dūres lielumā. Kāda milzīga enerģija ieslodzīta. Bet visumam pietika ar sērkociņu kastīti... <br /><br />Cilvēka organismā ir aptuveni 160 000km nervi.Bīstamās spēlesurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:316542007-03-05T21:30:002007-03-05T21:30:002007-03-05T20:08:39Z2007-03-05T20:08:39ZDebesis sarkanas. Kāds tās nupat izlaizījis un padarījis mitras, jo no gaisa krita piedauzīgs sniegs, kas nekaunīgi nosēdās uz viņas kailajām krūtīm, kas spraucās laukā no dziļā dekoltē. Sabīne šodien bija slikta meitene. Nē īstenībā viņa bija pat ļoti laba. Sasodīti laba, kā viņai šovakar kāds vēl teiks. Pavisam noteikti kāds to čukstēs viņas ausīs. Savādāk nemaz nevar būt. Un viņai patika tēlot, ka viņa tam netic. Un tad vīrieši dedzīgi metās apliecināt, ka tā ir. Bet viņa zināja, ka viņas nekaunīgais izskats un uzvedība viņus dedzināja. Tāda netīra pārākuma apziņa.<br /> Un viņai patika atdarināt vīriešu naudas makus. Un kas par to? Viņa bija dzels lēdija un tas ietilpa viņas pienākumos. Tāpat kā laika trūkums raudāšanai un citām sliktām emocijām. Viņa bija sieviete ar pautiem, vai patiesībā būtu jāsaka ar aknām, jo, lai nu ko, bet šņabi jau viņa prata turēt. Tiesa gan, viņa nebija Prometejs, ko Zevs piekalis pie klints un viņas aknas katru nakti neatjaunojās, tādēļ Sabīne saprata, ka laiks padomāt par nākotni un iemīlēties. Nu, vismaz izlikties to darām. <br /><a name="cutid1"></a> <br /> Lai nu kā, Sabīne bija gatava nopietnam darījumam. Vajadzēja apprecēties. Tas nozīmētu naudu un arī veselību, jo vairs nevajadzētu naktis un vakarus pavadīt bāros dzerot ar dažādas pakāpes svešiniekiem. Viņai pat nebūtu žēl savu seksuālo dzīvi ziedot tikai kādam vienam (nu, vismaz sākumā), jo visi nākošie un ejošie vīrieši viņai jau bija apnikuši, turklāt, neviens neprata viņu apmierināt tā, kā to darīja viņa pati. Un krāpt taču varēs vienmēr.<br /> Tātad, viņa apsvēra savus plusus. Viņai bija 25, viņa izskatījās lieliski, nezaudēja smadzenes arī pēc krietnas vodkas devas, prata melot un tēlot orgasmu tā, ka viņai nevarēja neticēt. Viņai bija gatava laulībai! Nepabeigtā vidusskola gan varētu mazliet traucēt, bet arī bez tās <i>fakinās</i> izglītības viņa bija tikusi tālu. Viņai bija pašai savs vienistabas dzīvoklītis, kuru viņa īrēja par apakšveļas pārdevējas naudu (viņas veļa vienmēr bija lieliskā stāvoklī līdz ar to). Pateicoties tam, ka valodas bija viņas otra stiprākā puse, brīvdienās viņai sevi nevajadzēja uzturēt, jo tās viņa pavadīja uz ārzemnieku rēķina, ļaujot tiem našķēties ar un ap sevi, pretī saņemot kokteiļus, maltītes, glaimus un arī kādas rotas vai citreiz pat naudas summu, ja ar pašas algu līdz mēneša beigām iztikt nevarēja. Bet nu viņa bija sasniegusi visu, viņai bija nepieciešamas precības, lai „turpinātu izaugsmi pa karjeras kāpnēm”. Šis, amerikāņu filmās noskatītais dzīvesveids taču vienmēr beidzas ar to, ka Pelnrušķīte atrod savu princi un iemīlas, un dzīvo laimīgi pēc tam, kad tikusi cauri visādām draņķībām. Un viņai pat nevajadzēja iemīlēties, to viņa lieliski tēlos, tātad šai lietai bija jābūt daudz vienkāršākai.<br /> Noels nāca no Itālijas. Un teicās šeit meklējam sievu. Kāds draugs viņam bija teicis, ka Rīgā esot visskaistākās meitenes. Labi, visskaistākās viņas esot citur, bet visas braucot uz Rīgu, cerībā atrast savu laimi. Un gluži kā tāda jauna meitene no savas provinces, tā viņš savos četrdesmit piecos gados bija atbraucis, lai meklētu savējo. Labi, ja ne gluži sievu atrast, tad vismaz izklaidēties ar kādu kautro meitenīti viņš cerēja gan, jo Rīga taču sen zināma kā sekstūrisma pilsēta. <br /> <br /> Sabraukts balodis. Trešais, kuru Sabīne redzēja, četru mēnešu laikā. Trešo reizi viņa redzēja pilsētas nogalinātu brīvību. Un mieru. Mājās būs jādodas a garāko ceļu, tai vietai viņa nevēlējās iet vēlreiz garām, jo lai vai kā censtos, īstajā brīdī viņa tomēr paskatītos un atkal redzētu mirušo putnu. Bet tagad par to nedomāt, viņai taču bija jāatrod precinieks.<br /> <br />Sabīne ievēroja Noelu. Gribēja viņu. Viņa naudu. Un par izskatu arī nevarēja sūdzēties.<br />Noels ievēroja Kristīni. Gribēja viņu. Viņas kautrīgumu un nepiederību klubam.<br /><br />Kristīni uz šejieni bija atvedušas kursabiedrenes no filologiem. Viņas bija uzstājušas, ka filozofam esot jāmāk arī izklaidēties un baudīt bohēma un nu pašas tai nodevās pilnībā, ar acu kaktiņiem vērojot Kristīni. Ar šo meiteni īstenībā viņas bija runājušas tikai pāris reizes un neko par viņu nezināja, un bija nolēmušas, ka viņas aizvešana uz kādu naktsklubu varētu izvērsties par jautru pasākumu, jo meitene likās tik kautrīga, ka no viņas bija grūti izdabūt kādu vārdu. <br />Tā nu Kristīne sēdēja, nezinot kā uzvesties, žņaudzot rokās somiņu, acis pievērstas ananāsu sulas glāzei, kad viesmīle viņas priekšā novietoja martini glāzi ar dzirkstošu dzērienu un ķirsīti.<br />- Bet jūs būsiet ko sajaukusis, es nepasūtīju neko.<br />- Tas ir no tā kunga pie bāra letes.<br />Kristīne paskatījās norādītajā virzienā, kur kāds svešinieks viņai smaidīja, taču tieši šai mirklī kungam neveicās, jo kāda tumšmate to garām ejot aplēja ar savu dzērienu arī visai intīmās vietās. Kristīne pasmaidīja par šo situāciju un, noņēmusi ķirsīti no glāzes malas, pazudināja to starp savām lūpām, klātām vienīgi ar slideni spīdīgu balzamu.<br /><br />- Atvainojiet! – Sabīne taisnojās, - es jūtos tik neveikli, tiešām piedodiet! – viņa paņēma salveti un centās susināt Noela kreklu, neaizmirstot viņam ļaut ielūkoties starp savām krūtīm. Protams, ka itāļa skatiens pievērsās tieši tur, jo viņš taču bija tikai vīrietis un kā reizi īstajā reibuma pakāpē, lai iekārotu jebkuru, nemaz nerunājot par tādu seksapīlu, kādu pārvaldīja Sabīne. Pēc pāris veiksmīgām un šķietāmi netīšām slaucīšanas kustībām, Sabīne sajuta savu pārākumu. Viņa apsēdās uz blakus krēsla, lai pasūtītu sev jaunu dzērienu. Ja gribēja nopelnīt, kaut kas arī jāiegulda. <br />- Atļaujiet man samaksāt, galu galā, iepriekšējo dzērienu jūs taču izlējāt pār mani, sanāk, it kā es to būtu izdzēris jūsu vietā, - Noels bija uz viļņa, un Sabīne pasmaidīja.<br />- Tad degvīnu ar apelsīnu sulu, lūdzu, - viņa sacīja un izvilka tievu Parlament cigareti un pielika to pie savām ugunīgajām lūpām. Noels aizdedzināja cigareti. – Jūs šeit esat ieradies atpūsties vai darba darīšanās?<br />- Man ir seminārs par tirdzniecību, - Noelam patika sava slēptā ironija. – Esmu šeit, lai iemācītos preci nopirkt par lētāku cenu, lai pēc tam varētu iegūt labumu sev. Un jūs? Vienkāršas vakara izklaides? Tām es neredzu jūsu kompāniju.<br />- Esmu šeit viena, - Sabīne nolaizīja savas lūpas. – Man bija mēģinājums teātra studijā, mēs mācāmies tēlot jūtas, bet tas ieilga, un tā nu nokavēju savu pēdējo transportu. Tagad man visa nakts jāpavada šeit, lai nebūtu uz ielas. Ceru, protams, ka kāds mani izmitinās pie sevis. – Viņa ieskatījās Noela acīs un tad nodūra savējās, pievērsdamās dzēriena glāzei. Jauki meli. Mājās viņa patiešām nevēlējās, jo istabiņas griesti tecēja. Tieši virs gultas.<br />- Es varu jums palīdzēt. Varat pārnakšņot pie manis, tikai... – šoreiz Noela skats kavējās pie viņas ciskām. – Ja jūs tas neapgrūtina, es justos pagodināts.<br />- Jūs būtu tik laipns pret nabaga meiteni?<br />- Tas ir mans goda jautājums, jūs šeit neatsāt, - un tieši to jau tu vēlies, itālis domās piemetināja.<br />- Jūs esat laipns.<br />- Patiesībā es esmu noguris. Varbūt mēs varētu doties?<br />- Tad uzgaidiet mani mirklīti. Es tikai atsvaidzināšos, - Sabīne ar acīm norādīja tualetes virzienā. Viņai pieceļoties Noela roka uzgūlās viņas gurniem. Kārtējais vakars, kad viņa panāk savu. Sabīne devās uz tualeti, seksa laika viņai patika būt tīrai. Un šo kungu viņa varētu pat noprecēt. Tātad šeit būs jāpiepūlas, bet viņa redzēja, cik ieinteresēts itālis bija, un tur nu nevarētu būt nekādām dižajām grūtībām.<br /><br />Atgriežoties pie letes Noela vairs nebija. Tikai kāda meitene viņai pasniedza lapiņu ar grebelīgu uzrakstu: „Mums varbūt būtu neaizmirstama nakts, bet tajā tu valdītu. Šo meiteni valdīšu es. Turklāt, man liekas es viņu jau mīlu.” <br />Sabīne neizpratnē paskatījās uz zīmīti un meiteni.<br />- Noels aizgāja pēc mūsu jakām. Tev viņu patiešām vajadzēja apliet, lai pievērstu sev uzmanību? Tas bija tik.. uzkrītoši... Bet zini, vīriešiem patīk iekarot nezinot, ka noteikumi ir otrādi. Un intīmpreču veikalā ir tādas smaržiņas, kas vīriešus padara trakus. Pamēģini.<br />Nupat apsriestais vīrietis raidīja gaidpilnus suņa skatienus no durvju puses. Viņš taču bija intīmpreču veikala smaržiņu varā.<br /><br />Meitene noņēma ķirsīti no glāzes malas, lūkojoties Sabīnes acīs, un pazudināja starp savām lūpām, tad devās, kur viņu jau gaidīja, atstājot Sabīnes rokās vīriešiem tik ļoti nāvējošo smaržu pudelīti.Gala variantsurn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:314372007-03-01T20:07:002007-03-01T20:07:002007-03-01T18:10:22Z2007-03-01T18:10:22ZKad debesis brūk (paliek tikai trāpīgākais(?)...)<br /><br />Es vienmēr esmu bijusi mazliet gļēvulīga pieņemot svarīgus lēmumus. Bieži vien es vienkārši metu monētu vai izdomāju citus variantus, kas apzīmētu jā vai nē. Šoreiz šis līdzeklis ir salvete. To paņemot un noslaukot lūpas, gadīsies tās asā puse, tad es runāšu, bet ja papīrā būs iedobes, tad nesacīšu vienkārši neko. Mirkli vēl vēroju Čilli picas apmeklētājus, viņš tikmēr cītīgi iegrimis telefonā, drukājot kārtējo īsziņu. Nez kuro jau tai īsajā laika posmā, kopš mūsu satikšanās brīža, ēdienu pasūtīšanas un šķīvju piebeigšanas. Sarunas tai laikā nav bijušas gandrīz nekādas. Vismaz ne tādas, kā agrāk, kad runājām par visu. Bet, tātad, pret manām lūpām grauzās salvetes bumbulīši. Viesmīlei vēl ir laiks atnest rēķinu. Zinu, ka tad ja sākšu runāt, varu pateikt lietas, kuras pati neapjaušu, kuras ir iemidzinātas tā, lai man nesāpētu. Bet, es taču sev apsolīju, ka runāšu...<br /><a name="cutid1"></a> - Kāpēc tu tā dari? Tu liec man justies nevērtīgai. Liec justies, it kā es tev uzmāktos, brīžos, kad man gribas ar tevi parunāties. Agrāk es meklēju tev attaisnojumus. Arī šobrīd es to tā varētu darīt, bet es negribu vainot sevi. Es taču neko sliktu neesmu izdarījusi.. – Aizturu elpu un skaitu sekundes, gaidot, kamēr viņš atbildēs..<br />- Es mainos. Redzi, tā notiek, ja cilvēks iemīlas. Tad vairs nevajag nevienu citu. Šobrīd viss cits aiziet otrajā plānā.<br />- Bet cik ilgi tas tā būs? Tu taču esi mani pieradinājis. Un pats vienmēr esi citējis „Mazo princi”, ka mums jāatbild par tiem, kurus mēs pieradinājām. Tu nevari iedomāties, cik bieži, es vakaros, kad tu atkal esi vienkārši pateicis, ka tev nav laika, esmu tevi lādējusi un sevi pēc tad dēļ šīs atkarības.<br />- Kādā veidā tu no manis esi atkarīga?.. Es ceru, ka tikai kā no drauga.<br />- Jā. Un tieši tādēļ man to ir tik grūti saprast. Es taču no tevis neprasu itin neko. Vienkārši, lai reizi pa reizei man blakus ir kāds, kas mani saprot un neļauj izdarīt muļķības.- <i>Kādēļ tu baidies par mani, mīļais, es taču tev nekad nesacītu, ka tevi mīlu, arī tad, ja pret tevi justu ko citu. Nekad.</i> <br />- Tu pati taču es pieaudzis cilvēks. Es nevaru tevi pieskatīt.<br />- Pietiktu, ja tu kaut vai apvaicātos, par to, kā man iet. Es mirstu kā cilvēks. No manis paliek tikai lelle. Tukša čaula, kas vairs nav īsta. Un es tikai lūdzu, lai tu reizi pa reizei, kaut mazliet mani pažēlo un ļauj izbērt to visu, kas sakrājies manī, - es nespēju atbildēt uz ciniskumu viņa balsī. Parasti es uz to noreaģētu un noslēgtos sevī, bet ne šoreiz. Šoreiz man tas viss ir pārāk svarīgi, tādēļ jūtos kā lūdzēja, kas lūdz to, kas reiz tai ir bijis.<br />- Bet man ir sava dzīve. Tu gribētu mani visu, ja varētu iegūt. – <i>nav taisnība, nav taisnība, nav taisnība... ir?...</i> <br />- Es gribu tikai atpakaļ to daļu, kas bija pirms tam.<br />- Es nevaru to vairs dot. Pieaudz taču reiz! Un izdomā, ko vēlies darīt ar savu dzīvi. - viņš runā, kā to noteikti būtu darījis mans tēvs, ja man tāds būtu bijis...<br />- Es jūtu, kā, mainos es. Es negribu, palikt tāda. Un savā ziņā tā visa ir tikai tava vaina. Tas, ka tevis vairs nav. Un man nav, kas pajautā, vai tas patiešām ir tas, ko es vēlos. - vai tiešām viņš neredz manu izmisumu? - Un atkal tu novirzīji sarunas tematu tā, lai es justos vainīga. Es nederu šai pasaulei. Tu man vienmēr esi bijis kā tulks. Kā tilts starp diviem krastiem. Vienu, kurā es nododos muļķīgiem sapņiem un otru, kurā ir skarbā realitāte. Tikai tu pazūdi.<br />-Es nevaru vienmēr būt klāt. Katram taču ir jāveido sava dzīve. Bet tu man vienmēr tajā būsi kas svarīgs. <br />-Tu tikai tā saki... – nicinošs acu skats no viņa puses pasaka vairāk kā jebkuri vārdi. - Piedod... man drīz būs autobuss. <br />- Es tevi pavadīšu. <br />- Nevajag, es pati esmu liels cilvēks, nenomaldīšos...<br />- Nē, tomēr.<br />Klusējot aizstaigājām līdz manai platformai. Mums nebija, par ko runāt. Kā vienmēr, kad kāds no mums uzdrošinās mazliet vairāk un skaudrāk atklāt savas emocijas, otrs samulst un viņam vairs nav ko teikt. Savādāk gan varam runāt par visu. Izņemot par mums. Vai mēs abi baidījāmies ko sabojāt savās attiecībās? Tā nu visu laiku esam bijuši labākie draugi, otra atbalsts grūtās situācijās. Klusējām un gaidījām, kad parādīsies mans autobuss. Kad cilvēki, kuriem biļetes bija iegādātas iepriekš sāka kāpt iekšā, apskāviens uz atvadām, kā piebārstīts sīku adatiņu starp mums, un es palieku gaidot savu rindu. Viņš jau aizgājis. Un es negribu braukt mājās. Man trūka gaisa. Pagriezos un, uzmanīgi vērojot cilvēkus, lai nesatiktu viņu atkal, devos pastaigāt pa Vecrīgas mazajām ieliņām. Bez mērķa un orjentācijas, vienkārši iet un iet uz priekšu, vērojot vecās celtnes un domājot, kādus stāstus tās sevī slēpj. Pirmajās ielās vēl cītīgi galvā tiek izspēlētas tālākās un bijušās situācijas, bet vēlāk jau tas pārvēršas vienkāršā pastaigā. Ar stundu man parasti pietiek, lai relaksētos.<br />Bet šoreiz mani iztraucējas sms no viņa: „Tu iekāpi tajā autobusā?” – „nē..” <br />Izslēdzu telefonu un devos uz nākamo autobusu. Paskaidrot neko negribēju. Un nevarēju. Lai viņš saprot, kā vēlas. <br /><br />Sen neesmu raudājusi. Nu, tā nopietni. Tā, ka vairs nevar apstāties. Parasti tas tā ir vienmēr – kad sākas asaru lietus no vaigiem, tad tiek izraudāts viss. Un raudāts tiek pilnīgi par visu. Kaut vai par sīkumiem pagājušajā nedēļā, kas šodien vairs neko nenozīmē. <br />Šodien tas notika. Izplūdu asarās, kad vakarā nonācu mājās. Labi, ka tas cilvēks man blakus bija māmiņa. Sen jau it kā esmu izaugusi no tā mazā bērna vecuma, taču, tikai ārēji. Atbalstu biju iemācījusies gūt kur citur, bet nekas jau nevar aizstāt to mammas maigumu.<br />- Drīkst, es ieritināšos te pat blakus, tev azotē?<br />- Jā, tikai uztaisi tēju.<br />Atgriezos ar divām tējas krūzēm, ko uzmanīgi novietoju uz galda. Rokas dega. Un pēc tam ieritinājos mūsu mīkstajā dīvānā. Un tad viss vienkārši aizgāja.<br />- Es neciešu egoistus. Es vairs nerunāšu ar viņu.<br />- Ar ko?<br />- Ar Arti. Es sastrīdējos ar viņu. Nezinu, vai viņš ar mani, bet es ar viņu gan.<br />- Kādēļ? Kas noticis? <br />- Viņš domā tikai par sevi. Un mani vairs ne. Pēdējā laikā visas mūsu sarunas risinājās tikai tad, kad viņam bija slikti un, kad vajadzēja, kam izsūdzēt bēdas. Tagad viņš ir kopā ar kādu meiteni, un nu viņam vairs nav laika nekam citam.<br />- Un kur ir problēma?<br />- Tas, ka es esmu palikusi piedrazota. Mums skolā psiholoģijas stundās stāstīja, ka psihologs tas ir kā atkritumu maisiņš, kurā cilvēki atdod savas emocijas un ikvienam psihologam esot pašam tāds jāapmeklē, lai atbrīvotos no savām problēmām. Mums visu laiku šī saikne bija atgriezeniska un gan viņš, gan es, mēs viens otram stāstījām visu, bet nu, viņš ir tikai tas, kas ir stāstījis, stāstījis un nu viņam ir labi un nu viņš to visu ir pārcirtis.<br />- Bet tu esi viņam to teikusi? Esi cīnījusies par sevi, lai to pastāstītu? - es parasti esmu klusa un daudz ko noklusēju<br />- Jā. es esmu viņam sacījusi, ka viņam priekš manis vairs nav laika, ka draugos vai skaipā pat baidos viņam aizrakstīt, jo viņš pasaka, ka šobrīd ir aizņemts. Viņa atbilde ir, ka, lai gan viņš man vairs nevarot veltīt uzmanību, tas nenozīmējot, ka es neesot īpašs cilvēks. Un tad vēl viņš pasaka, ka zina, ka ir egoists un izmantotājs, bet, liekas, viņš pat lepojas ar to, kad tā runā.<br />- Bet tev taču arī ir draudzenes, kuras nu mācās kur citur, jūs vairs nesatiekaties tik bieži kā agrāk, nesazvanieties, bet tomēr, tas nenozīmē, ka viņas tev ir mazāk svarīgas. Es taču esmu redzējusi, kā tas ir, kad jūs atkal satiekaties, tādās reizēs liekas, ka jūsu draudzība ir kļuvusi tikai vēl ciešāka.<br />Protams, ka man tādas bija. Elīna un Helēna, kuras nu mācās Valmierā. Ar viņām mēs ziņas uzturam blogosfērā. Visas rakstam virtuālās dienasgrāmatas un pārējās tās lasa un komentē, tā daloties domās par notikumiem. Dace, kura gan neraksta, bet tikai lasa. Tiesa, kopš viņai uzradies puisis, liekas, ka viņa mani ir pametusi. Jau mēnesi no viņas nav nekādu ziņu. Saprotu, ka mācības Stradiņos ir nopietnas, bet tomēr, arī viņas uzvedība man dzēla un radīja savu skumju devu. Santa, Anna un Vita, ar kurām gan gandrīz ik nedēļu devos kaut kur izklaidēties, bet tomēr mums vairs nebija tādu sarunu, kā kādreiz. Vēl viena Elīna, kura nu studēja Anglijā, bet kura mani saprata kā neviena cita, sarunas skaipā reizēm beidzās ar asarainu stāvokli abos galos. Vai Anda. Bet tomēr. VIŅAS BIJA DRAUDZENES. Un man pietrūka Arta.<br />- Tas ir savādāk. Jo viņa domas man liekas vissvarīgākās. Viņam izdodas no manis izvilkt to, ko reizēm pati neapjaušu. Un tad izvēle liekas pareizāka.<br />- Tev viņš patīk?<br />- Agrāk tā bija. Vienu mirkli. Bet tas tā nav. Man tikai vajaga viņa atbalstu. Kādu, kas neļauj nokrist. Man pietrūkst mūsu sarunu. - Reiz viņš man tika solījis, ka mēs runāsim par visu un par neko. Viss pārvērtās sarunās par to, cik viņam ir slikti. Nekas tā arī vairs netiek pieminēts. Es kļuvu par neko – es, protams, zinu, ka viņam ir taisnība, ka jā, ka tāda draudzība tik viegli nevar pazust, bet es nevaru tā. Man nepietiek. Un to viņš nesaprot. <br />- Bet vai tā var ilgoties pēc vienkārša drauga?<br />- Jā. -<i> kādēļ visi vienmēr pārprot mūsu attiecības? Pat manas draudzenes, kuras uzskata, ka tur kaut kas ir savādāks</i> - man vienmēr ir licies, ka starp mums ir kāda saikne, varbūt mēs esam bijuši saistīti iepriekšējā dzīvē, šobrīd, šobrīd es jūtos vienkārši tukša.<br />- Bet tā notiek. Tu taču nevari prasīt, lai viņš visu laiku ir ar tevi. Viņam taču arī ir sava dzīve. Un meitene.<br />- Es jau neko no viņa neprasu. Tikai draugu. Bet viņš to vairs nevar, vai negrib. Tādēļ es teicu, ka ar viņu nerunāšu. - asaras izlauzās no manām acīm - Savādāk es vienkārši nevaru. Kā karā – ja tā kāja pūst, tad viņa ir jāgriež nost. Nežēlīgi, bet es nevaru. Vienā brīdī viņš taču sapratīs, ka es viņam esmu vajadzīga?<br />- Tas būs tad, kad viņam atkal būs slikti. Tu pati teici, ka viņš ir egoists un izmantotājs. Un tad tu atkal skriesi pie viņa? Padomā taču par sevi. Tu vari atrast ko labāku.<br />- Viņš ir mans draugs.... lūdzu, neprasi, es nevaru tev atbildēt. Es pati neko nezinu. Tagad es vienkārši sargāšu sevi... tēja būs atdzisusi...<br /> Tālāk mēs klusējām. Es aizmigu tur pat. Sapņoju, ka aizsūtu viņam sms ar tekstu „Zoodārza dzīvniekus nedrīkst barot. Tu mani piebaroji ar savu draudzību.” Bet patiesībā tā taču arī bija. Man taču vairs nevajadzēja neko citu. Parasto pārtiku/draudzību, es vairs negribēju, man nepietika, man vajadzēja tikai viņu.<br /> <br />- Kādēļ tu tā uzvedies? - arī virtuālajā pasaulē viņam nav miera. Bet šīs sarunas ir savādākas. Tajās es lieliski varu melot. Viņam. Pietika ar to, ka sev es meloju vakar, sakot, ka vairs nerunāšu... es taču jau tajā pat mirklī zināju, ka nevarēšu tā.<br />- Ko tad es tādu daru?<br />- Uzvedies tā. Ko tu gribi ar to visu panākt?<br />- Es tikai gribēju vakar pastaigāties.<br />- Tu varēji to pateikt. Un ne jau par to ir runa.<br />- Par ko tad? Pēdējā laikā man vispār liekas, ka tu ar mani runāt nemāki.<br />- Es taču tev jau esmu teicis. Tagad tu sāc uzvesties kā mazs bērns.<br />- Jā varbūt. Bet vai zini, kas mazam bērnam ir vajadzīgs visvairāk? Lai par viņu RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS – RŪ – PĒ – JAS.......... - CtrlA + CtrlC + CtrlV, CtrlA + CtrlC + CtrlV... <i>Man tevis pietrūkst. Ja tu zinātu, kā pietrūkst. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, neaizmirsti būt mans draugs! Šobrīd es jūtos kā pazaudējusi kaut ko ļoti svarīgu. Tā, it kā man kāds būtu nozadzis dienasgrāmatu vai kādu dārgu atmiņu kladi, kas pilna ar zīmējumiem un mīļiem pantiņiem. Es tikai gribu runāt par visu un par neko. Tu taču mani vēl dzirdi, saproti un redzi?... </i><br />Klusums. Sēžu istabā uz dīvāna gala, atspiedusies pret sienu un skaitu kaiju kliedzienus aiz loga. Es taču neesmu traka?... Neesmu, neesmu, neesmu...urn:lj:klab.lv:atom1:shiizo:310692007-02-20T22:01:002007-02-20T22:01:002007-02-20T20:02:53Z2007-02-20T20:02:53ZNozagsim laiku<br />Pusnakts stundai<br />No lūpam<br />Kā bites dzeloni<br />Tik nāvīgi indīgu.<br /><br />Nozagsim laiku<br />Savai patiesībai.