Cilvēki #2
Par Sarunām. Sarunājas divi cilvēki. Es un vēl kāds cits.
Es domāju, ka esmu labs sarunu biedrs, jo es klausos ko saka tas otrs un nepārtraucu viņu.
Toties ļoti daudziem ir tā, ka viņi no visām varēm grib tikai runāt paši un neieklausās tajā otrā cilvēkā.
Nezinu kā to varētu pareizāk nosaukt. Tāds tā kā egoisms man šķiet.
Teiksim satiekas, sasveicinās, sāk runāties.
Es prasu "Kā klājas?" un šie tur sāk stāstīt sīki un smalki kas un kā.
Bet reti kad saņemu atpakaļ šo jautājumu. Drošvien ka neinteresē šī lieta vispār un tā.
Bet vismaz pieklājības pēc tak var uzjautāt, ne ta es nu kauko baigi sīki stāstīstu, neko.
Es domāju, ka esmu labs sarunu biedrs, jo es klausos ko saka tas otrs un nepārtraucu viņu.
Toties ļoti daudziem ir tā, ka viņi no visām varēm grib tikai runāt paši un neieklausās tajā otrā cilvēkā.
Nezinu kā to varētu pareizāk nosaukt. Tāds tā kā egoisms man šķiet.
Teiksim satiekas, sasveicinās, sāk runāties.
Es prasu "Kā klājas?" un šie tur sāk stāstīt sīki un smalki kas un kā.
Bet reti kad saņemu atpakaļ šo jautājumu. Drošvien ka neinteresē šī lieta vispār un tā.
Bet vismaz pieklājības pēc tak var uzjautāt, ne ta es nu kauko baigi sīki stāstīstu, neko.