September 22nd, 2004

• čaks
• 9/22/04 05:51 pm
• Mēs mīlam vienu un to pašu sievieti
  
  Tuk, tuk... Kas tur ir? Tas esmu es, Čaks. Turpinājums varētu būt kā Džeimsa Bonda filmā – mani sauc Čaks, Aleksandrs Čaks. Es esmu līdzīga viņam. Mans uzdevums – mans redzējums autora pasaulē. Labs uzdevums. Vismaz man. Jo es rakstu par savu pasauli. Man ir viņa skatiens. Vismaz tas pats, kas uz mani skatās no gudrām, balti iesietām grāmatu lappusēm. Smaržīgas. Viņa grāmatas izstaro ģeniālu un intīmu smaržu. Tās ir grāmatas, kas stāsta par sievieti. Un mēs abi ar Čaku mīlam vienu un to pašu sievieti. Sieviete māte, sieviete pilsēta. Viņa mūs abus ir auklējusi, neļāvusi krist uz aukstā bruģa, ļāvusi būt par daļiņu no Lāčplēša ielas, ļāvusi izdzīvot, sodījusi par pārlieku neuzmanību, mīlējusi par to, ka abi protam mīlēt.
  Kad es gāju piektajā klasē, es lasīju Čaku. Citi lasīja pasakas par Kurbadu, par ķēves dēlu. Es lasīju pasakas par ziediem (lasīt: cilvēku emocijām, kas kļūst par ziediem) un es lasīju Čaka dzeju, kur sieviete pilsēta ir tā, kas pati kļūst par cilvēka emociju, par dzīves jēgu dažam labam rīdziniekam. Es mācījos tumsā redzēt. Es augu savās domās un domāju. Citi vēl joprojām lasīja pasakas par ķēves dēlu. Es mācījos redzēt Čaku.
  Brīžiem mani nepamet sajūta, ka visur, kur es dodos, es redzu vienu un to pašu Rīgu. Tā pati autobusa pietura katru rītu, tas pats dzeltenais, made in Hungary Ikaruss, tas pats, tas pats... Tās ir tās parastās cilvēka acis, kas redz to pelēko un neīsto. Man dažkārt pietiek spēka, lai attaisītu acis un paskatītos apkārt. Vai esat ievērojuši, ka netālu no manām mājām ir skūpstam izstiepti jasmīna zari, kas gaida, kad kāds nāks un viņus baudīs, vai pamanījāt? Tad dažkārt es brīnos kā es neuzskrienu virsū kliedzošām laternām kā sieviešu zeķes. Un mans dzeltenais lietussargs. Un mani draugi – ceļa stabi stāv aizvērtām acīm, muguras pagriezuši un satumsuši. Reiz viņi ir skatījuši Čaku un redzējuši pilnību. Bijuši laimīgi un vienkārši ir bijuši. Cogito ergo sum ...
  Vai zināt, ko es domāju par Rīgu? Mana pilsēta. Mana. Es piesakos uz privatizāciju. Vai drīkst privatizēt par sertifikātiem? Man daudz nevajag. Tikai mazliet. Pašai savu peļķi, kur varētu peldināt pašai savas privatizētās pīles un spoguļoties, lai zinātu, ka vēl joprojām uz brītiņu esmu tā, kas atver acis. Tad vēl privatizēšu piena ratus, kas katru rītu izvadā baltu, tīru un dabīgu dzīvību, ko ir pieņemts saukt par pienu.
  Paskatos pa labi un redzu – liepas smaržo, paskatos pa kreisi – elpo Lāčplēša ielas māja (tā, kurā ir zobārstniecības kabinets un skaistākās trepes Rīgā), skatos aiz muguras – ceļa stabi gurdi paver acis un ilgojas pēc Čaka, skatos uz priekšu un redzu Čaku.
  
• 5 commentsLeave a comment