September 6th, 2004

• 9/6/04 11:52 pm
• Man ir ļoti skaistas uzacis. Es viņas nekrāsoju. Man viņas vienkārši ir. Un vēl man nav laika gulēt. Es ātri kļūšu veca. Es maz guļu, es daudz dzeru kafiju. Vēl es daudz smēķēju un apmeklēju solāriju, lai būtu skaita. Uz brūnas ādas manas uzacis izceļas vairāk. Un no smaidīšanas man manos astoņpadsmit gados ir parādījušās rievas mutes kaktiņos un “vārnu kājiņas” ap acīm. Vēl es neredzu sapņus. Tas no mazās gulēšanas.
  Vai esat kādreiz kādam ko solījusi, bet neesat pildījusi solīto? Esat? Es arī... Žēl, bet fakts. Es gribētu nesolīt, bet nespēju. Neprotu, bet ļoti gribētu iemācīties. Tik pat ļoti kā braukt ar mašīnu. Vai spēlēt saksafonu. Vai dzemdēt un audzināt bērnu. Tik pat ļoti...
  
  Un man patīk koki, kas nesola, ka izaugs taisni. Tiem tādiem arī nav jābūt. Kad es piedzimu savai mātei, tad es viņai arī nesolīju, ka es izaugšu taisna. Un man patīk, ka es neesmu taisna...
  
  Atcerieties visi, kas jebkad ir, bija un būs mani mīļotie – tas, ka es solu, nenozīmē, ka es tā arī domāju. Tāpēc, mīļie, es jums neko neesmu solījusi.
  
  Bēni nevar būt neglīti. Laiks tos padara tādus mazliet netīrākus. Tas ir īss, kad mēs mēģinām to pastiept garāku, laiks ir īss miegā, snaudā. Cilvēka dabā ir slinkot ātri un mirt jaunam. Lai nav jāceļas no gultas. Un guļot arī var aptaustīt, paspaidīt lūpas – vai ir savā vietā. Vai vēl tādas pašas, tādas sausas, nerunīgas.
  “Kas tu domā, ka es esmu vienīgās lūpas uz pasaules? Kāpēc man vienmēr ir jārunā? Ko? Kas es tev kaut kāds īpašums esmu? Es te ar tevi runāju! Kristīne, tu vispār klausies, ko tev saka? Eu! Es nerunāšu... Tu mani nepiespiedīsi... Labi. Bet tikai šo vienu reizīti... Un kas man par to būs? Ā. Lūpu balzams? Pierunāji...”
  
  To sauc par iemīlēšanās fāzi, kad tev pēkšņi šķiet, ka tu esi atkarīgs no kāda cilvēka, ka tu audz tikai pateicoties viņam. Paldies dievam šī fāze vēl ir ārstējama. Tā pāriet pati no sevis vai arī tā tiek noslīcināta nepatikas un melu mucā. Un labi, ka tā... Visu mūžu nespētu dzīvot ar šizofrēniķa sajūtu azotē. Nespētu manī sadzīvot divas Kristīnes. Vienai pat vietas nepietiek. Tāpēc nelaižu savā azotē nevienu pašu. Ne jau tāpēc, ka es negribētu, bet gan tāpēc, ka nav vietas. Varbūt jūs visi varat pienākt vēlāk. Kaut kad ziemā. Es jums piezvanīšu, kad atbrīvosies azote.
  
• Current Mood: accomplished
• 2 commentsLeave a comment