šodiena .. saņemu pēdējos apsveikumus .. biju atklkāt slēpošanas sezonu ..<br>eh, viss izklausās tik forši un viss ira OKi, vai ne? bet kāpēc man ir tik sūdīgi ap sirdi? viss kas ir bijis ir noticis uz labu, vismaz lielākā daļa. īstenībā dažreiz man pietrūkt nedaudz vienkāršības dzīvē un apkārtējos cilvēkos, es gribu vnk pastaigāties pa apsnigušu lauku, nokļūt vietā kur es varu apsēsties kamīna priekšā un iedzert karstu liepziedu tēju un ieklausīties klusumā. vienkārši nedzirdēt neko un viss ..

dzimšanas dienas ir atzīmēšanās draugu un pazīnu priekšā, viņi taču gaida tusu un priecīgu jubilāru .. un viņi tādu arī sagaida. jēi, tuss, dzeram, piedzeramies .. piedzeramies līdz kliņkim jo VIŅAM taču ir svētki .. nu jā prozit bet vai būtu par daudz prasīt kaut nedaudz mīļuma visā šajā lietā? vnk attiecīgā brīdī pasaki k-ko mīļu, paspied roku vai vnk paklusē ..

dziesmā dzied -> ja tomēr gadās pagurt lidojot, ja zilumi un brūces negrib dzīt .. nu un ko tad? vai ir pienācis laiks atvadīties? vai varbūt saukt kādu palīgā?

vai kāds ..