22. Jūnijs 2016

• 22.6.16 03:34
• Pagājušo nakti atkal sāku par skolu sapņot, kaut kas par vācu valodas stundām ATKAL un tad jau arī sapnī jutu stresu. Vācu valoda laikam mani vajās mūžam.
  Tikko tā semi-apzināšanās un tad aizgāja kaut kas fucked up par H6. Atceros daudz gaismas, apžilbinoša nē, tāda bāli dzeltena un maiga, kaut kādi ļoti gari un balti karogi vējā plīvo, tumši dzeltenas acis, gaiši blondi mati, ieelpas, izelpas, ieelpas, izelpas, ieelpas, izelpas un kaut kāda Elrata klātbūtne tam visam pa virsu. Bet likās, ka viņš smejas.
• Klusums liedz čukstus.

• 22.6.16 20:33
• Laikam par asi atbildēju. Bet tāds nogurums no cilvēku stulbībām. Kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc. Nav nekāds kāpēc. Pasaule smird un lietas notiek. Es būšu te un skatīšos PD, vari pievienoties, kad apniks domāt, kāpēc katrs puteklis virpuļo tā, kā tas virpuļo. Citu problēmas liekas muļķīgas. Citiem noteikti manas liekas muļķīgas. Bet es vismaz neeju citiem virsū ar saviem sviestiem. It nemaz man vairs nav pacietības. Bragging disguised as fake confusion.
  
  Par asi atbildēju arī M. Un arī S. Haha. Hahahaahahhahahahahahaah *inhales* Nais. Vispār jau pattern. Nevaru saprast, vai mācību vajag man, vai viņiem. Es esmu tāds cilvēks, kas vienmēr spļaus morbid jokes sliktās situācijās. Apnicis klausīties viņus sakām, ka viņiem mans raksturs patīk, un tad katru reizi, kad kaut ko pasaku, tas viņiem izsauc negatīvas emocijas. Un tad, kad atbildu neitrāli (kas ir daudz tuvāk my constant disposition of "shit happens") uz mani bļauj, ka meloju un esmu fake un viņiem vajag, lai viņiem smiltis met acīs. Apnicis klausīties, apnicis klausīties, apnicis, apnicis, apnicis. Ja esmu tik negatīva klātbūtne, tad durvis ir tur.
• Klusums liedz čukstus.