29. Aprīlis 2016

• 29.4.16 05:26
• 
  
  Laukā līst lietus un drēgnums ķeras klāt kā dadzis. Krūzē remdena tēja. Klausos TT dziesmas, kas vienmēr atgādina par ziemu.
  Nemaz nejūtos omulīgi, bet kopš kura laika aukstums man tik dārgs? Vajag, lai kājas un rokas salst. Tikko kā rokas normālā temperatūrā, tā uzreiz nemiers un jātur pie kāda auksta metāla priekšmeta. Jātur zem ledus auksta ūdens līdz sāk dedzināt. Cik pretproduktīvi.
  
  Visu laiku domāju par lūsi. Domāju par lūša neesamību. Par to, ka... viņa neesamība ir pamanīta. Nepietrūkst un neilgojos. Bet, kad eju uz pilsētu, pa retam liekas, ka redzu viņu pazibam starp cilvēkiem. Te acis, te mati. Galva to pat nepiereģistrē līdz 30 minūtes vēlāk pilsētas citā galā atjēdzos un sirds sastingst tā, ka pēc tam fiziski jūtu asinis izplūstam. Arī tas ilgst tikai mirkli un tad jau aizmirsts. Nevar tak būt.
  
  Domāju par lūsi. Ja lūsis būtu dzīvs, viņš sen vairs šai pilsētā nebūtu. Lūsis būtu izmācījies kādā ārzemju universitātē ar iespaidīgu nosaukumu, lūsis strādātu pie saviem zinātnes projektiem un lūsis dzīvotu lielā pilsētā, dzīvoklī ar logiem, kas aizņem visu sienu. Kādas muļķīgas domas, lai apkarotu ideju, ka redzēju lūsi. Pirmām kārtām, lūša nemaz nav.
  
  Bet ja nu viņa vecāki man meloja? Varbūt lūsis ir dzīvs. Un dzīvo dzīvoklī ar lieliem logiem. Varbūt viņa vecāki meloja viņam. Un ir pagājuši 10 gadi. Un lūsis mani ir aizmirsis. Nē. Lūša nav.
  
  Vēl joprojām līst lietus. Krūzē sen atdzisusi auksta tēja un sāp galva. Domāju par lūša neesamību.
  
  
• Klusums liedz čukstus.