|
Decembris 28., 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) servo | 17:53 - yes, cinema is more important than life
varētu kādu svētku topu sabīdīt, un par ko tad citu, ja ne filmām. te būs tādas, kuras atstāja tādu iespaidu, ka es pat atceros, ka tiešām esmu redzējis.
- ne obligāti ar pirmizrādi šogad (acīmredzami)
10. Great Expectations (1998, A. Cuarón) - veiksmīgi uzslēdzu, kad gāja pa tv. vienkārši ļoti patikās kustīgā kamera, nu un stāsts tomēr arī skaists
9. Kokuhaku (2010, T. Nakashima) - jau rakstīju
8. The Untouchables (1987, B. de Palma) - vizuāli kruts, Odesas kāpņu ainas tribjūta laikā vispār jau sēdēju iekrampējies dīvāna malās! un kopsummā patīk de Palmas pure action virzītie stāsti
7. Spellbound (1945, A. Hitchcock) - it kā reizēm liekas šitajās psihoanalīzes filmās, ka pa taisno no mācību grāmatas dialogi tiek rakstīti, bet Spellbound's bija kudi labāks (tēmas pieejā) par šīgada Švankmajera Surviving Life, arī dark night festā redzēta. par visiem Hičkoka knifiem nemaz nesākšu sajūsmināties
6. Nāves ēnā (1971, G. Piesis)
5. Schastye moe (2010, S. Loznitsa) - domāju jau, ka Confessions būs festivāla pirmajā spotā, bet nekā. jau bija noriebušās briesmīgas hand-held filmētās filmas, bet Mana laime tiešām bija šedevrs visos tehniskajos aspektos, it īpaši kadru kompozīcijās, aktieru bloķēšanā, kameras atrašanās vietā, ne nopriecāties. dokumentālā kino režisora pirmā mākslas filma; vislabāk raksturo paša Loznitsas teiktais, ka dokumentālajā tu nevari tā īsti rādīt konkrētus notikumus, kas tiek tomēr savā ziņā akceptēti mākslas filmās, galvenokārt, ētisku apsvērumu dēļ. nu un tas arī notiek - tehniski visa dokumentālā kino estētika at its best, kalpo mākslas filmas tēmām. nu un pats filmas sižets aizraujošs - kravas furgona šoferim nepaveicas, braucot cauri kkādai Krievijas ģerevņai, un apkārt valdošā vardarbība, prostitūcija un sūdainā dzīve in general filmas beigās iedod viņam rokās ieroci, iesūc savās dzīlēs
4. Carne (1991, G. Noe) šobrīd stāv knapu pussoli aiz Enter the Void. kaut kur lasīju, ka visas Gaspara Noe pamatidejas par dzīvi un kino ir skaidri nodeklamētas pirmajā filmā, tālākajos darbos viņš vienkārši lido atpūsties kosmosā, nemaz nepaceļoties augstāk par 2 metriem no zemes. Seul contre tous, kas ir Carne turpinājums man pat gandrīz vai nepatika, laikam pārāk daudz bezdarbības kadrā, salīdzinot ar Carne kompakto īsfilmas formu
3. Naked (1993, M. Leigh) - neesmu redzējis nevienu Lī tā saucamo komēdiju/garā vieglāko filmu un nemaz nezinu, vai gribu. tik kruti aktieri, tik krutas dzīves viņiem
2. Umberto D (1952, V. de Sica) - tik ļoti 'sad&beautiful world' filmu drošvien nekad vairs neredzēšu. gluži līdz asarām nē, bet kamols laikam bija, bet jau pasen rakstīju
1. L'Atlante (1934, J. Vigo) - kādas 3 reizes vienā nedēļā noskatījos, bet joprojām nespēju izskaidrot, kāpēc pirmā. varētu jau minēt konkrētus elementus kā Dita Parlo, vai arī aina, kur fonogrāfu atskaņo ar pirkstu, vai arī lolkaķus pa visu kuģi. bet tas laikam ir galvenais, ka nav/negribas neko īsti izcelt
vēl pieminēšanas vērta būtu Powell'a Peeping Tom, bet tas tā. un šīs laikam ir tikai gada otrajā daļā redzētās, agrāk vairs neatceros.
|
Reply
|
|
|