|
Decembris 6., 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) servo | 23:54 - es te kā mācīts, sākšu ar labo un pāriešu uz slikto
nu tad aiziet - rapaports par pēdējās 2 nedēļās redzēto tallinas tumšo nakšu festā. zeme paveries, pēkšņi viens aizrakstījās!
ā jā, laikam daudziem patiktu, ja es izdarītu
The Silent House (2010, Urugvaja, rež. G. Hernandez). pirmā filma, uz kuru nahaļavu aizskrēju, būtībā tikai tāpēc, ka lektors filmu vēsturē runāja par Hičkoku un Virvi un ieminējās par šito, ka kaut kur teikts, ka filma uzņemta vienā piegājienā, jo tagad jau tā var, filmējam digitāli utt. diezgan lēti thrillzZ'i, filmēts no rokas (festa laikā jau nedaudz apriebās skatīties zemestrīču filmas), milzum daudz nevajadzīgas, apnicīgas sekošanas apkārt no muguras, kā dēļ vien šo nekādā gadījumā nevajadzētu pat pieminēt vienā teikumā ar Hičkoku. nu un mīts par vienu take'u arī ik pa laikam tiek iznīcināts, atrodot vietas montāžai ļoti neveiklos veidos (H. Virvē pat kamera paslīdam aiz muguras izskatās kreatīvāk), nu un loģiski padomājot, man negribētos ticēt, ka 80 minūtes operators ir fiziski gatavs skraidīt riņķī apkārt bez atelpas, rokas atpūtināšanas, pat ja viss ir izplānots līdz mazākajai detaļiņai, kustības mēģinātas mēnešiem ilgi. viena doma patiesībā bija, ka moš labā brīdī no skapja aizkadrā izlien nākošais būdīgais vīrs un uzmanīgi pārņem grožus, bet nē. labās lietas - filmas sākumā bija momenti, kur varēja just, nu forši izdomāts kā saglabāt iespaidu, ka visa filma būs vienā piegājienā. bet tad tas viss kaut kā izzuda zem dažādām muļķīgām šausmu žanra mazajām, neefektīvajām klišejām. nekad īsti neesmu mācējis vērtēt fiļmas, a imdb 10 zvaigžņu skala tāda kaitinoša, pārāk daudz šaubu sāk rasties, tāpēc lai iet 5 smuku sniegpārsliņu skala, kur vienu sniegpārsliņu reprezentēs viens +iņš.
++
Nothing Personal (2009, Holande, rež. Urszula Antoniak). arī nebiju tā īsti izlēmis redzēt šo filmu. sanāca, jo mani neielaida filmā par 14gadīga Maikla Ceras nevainības zaudēšanu. viens iemesls diezgan pretīgs - režisors sieviete. nu a ko iesākt, man vienmēr ir kkāds zemapziņas bloks, kad sieviete ir pie vadības grožiem tieši filmās. neuzticos. it kā velti. bet nu neko tādu zemi satricinošu neieraudzīju. patika, kā bij izveidota struktūra - filmas laiks iet hronoloģiski, bet title card'i tev pastāsta galvenos attiecību posmus otrādi, tjip šķiršanās, laulība, kopdzīve, pirmā tikšanās, vientulība, tādā garā. un tad filmas beigās pat sāc šaubīties, vai tiešām tas laiks gāja tā smuki kā vajag, vai arī kruts triks no filmveidotājiem. skaista aktrise, protams, paskarbu seju ugunīga rudmate (ugunīgi rudas paduses, hi hi), kura uzšpļauj dzīvei pilsētā (iemeslu īsti neuztvēru, bet bija) un īkšķo prom uz ģerevņu. galveno aktieru kopspēle ar' ok. vizuāli daudz neatceros, bet patika krāsu uzsvari, piem. zila telts uz pablāvi zaļa kalniņa.
+++
Never Let Me Go (2010, GB, USA, rež. Marks Romaneks). un ATKAL, neplānota filma - trolejbusā satiku kursabiedreni, kas bij ceļā uz šo un pierunāja pavadīt. režisora vārds liels - tomēr viens no dūžiem mūzikas video industrijā (kā esmu noskaidrojis šopusgad). meh. sākums tāds neskaidrs, kad mūsu varoņi izauguši, tikai tad var saprast situācijas nopietnību - esam kautkādā antiutopijas stāstā, bet tieši to gribējās lai izceltu. protams, cilvēkattiecības svarīgas un tā, bet likās, ka grāmata būtu vairāk apmierinājusi mani. filmu ekspertiem man apkārt bija katram savas pretenzijas par aktieriem, tēliem, tur attiecības tādas dauniskas parādītas. no shit. tad Gārfilds overact'o utt. varbūt arī. lai jau. attēls! dažbrīd gribētos sākt raudāt jau no bildes vien, zelta toņi beigās, auksta nokrāsa dzīve-pasūdīga-orgānu-donoriem ainās, bet tad vēl stāsts cenšas izspiest. laikam abi kopā pārcentās.
+++
Uncle Boonmee Who Can Recall His Past Lives (2010, Taivāna utt. rež. Apichatpong Weerasathakul). beidzot, varu sākt apmeklēt izvēlētās filmas. izvēle vienkārša - Kannu uzvarētājs. lasīju vienā žurnālā, ka paliels akcents bija likts uz 6 dažādiem filmēšanas veidiem. īsti nejutu lielu atšķirību, izņemot 3 daļas, diezgan acīmredzamas, bet tas tā. man ļoti patika atmosfēra, statiski kadri, kamera dabīgi kustās tikai lai sekotu tēlam, un tad kadrā parādās mērkaķspoks (vispaŗ palasīju par izcelsmi - super). un ko tagad? jāsasveicinās, tomēr visi te pazīstami, pazudušie dēli, mirušās sievas nekur tā īsti nemaz nepazūd. -ghosts are not attached to places, but to people. -but what if I die?
viss ir skaisti un aizgrābjoši līdz tā saucamajai dokumentālajai daļai. atkal kamera rokā un lēkā no viena neizteiksmīga akmens uz otru. īsti neko nedeva to filmēt šādi.
atkāpe par mērkaķspokiem - ļoti kruti radījumi. lūk, šausmas, kas pietrūkst tajā pašā Silent House. un tumsā vispār efekts tāds it kā tur nebūtu tādas tiešām konkrētas formas, viss gandrīz saplūdis, tikai sarkanās ačteles būtībā vēro īsto zvēru, 16mm kameru.
++++
Confessions (2010, Japāna, rež. Tetsuya Nakashima). sākšu jau ar to, ka +++++(plus)+. turpināšu ar to, ka jau pirms filmas dziļi iekšā jutu, ka Confessions varētu kļūt par šī gada 'Enter the Void' priekš manis, nu krutākā filma, tas ir. pēc filmas ar trīcošām kājām nokāpu pa kinotejātra pakāpieniem. ar mani nekad tā nav gadījies, teicu kursa biedriem. daudzi paklausīja un noskatījās, un daļēji pievienojās manai sajūsmai.
ultimātais revenge story, Kventins T. var iet stūrītī raudāt (arī izmantots cilvēku vervēšanā uz filmu), sākas kā neliels sociālais komentārs par to visapkārt skandināto mūsdienu jaunatni un turpinās ar pamācību, kā tad vislabāk rīkoties situācijās ar neciešamajiem puņķutapām, kas atkal pāriet bezkompromisa asinsizliešanā un noslēdzas ar tomēr vienkāršu bet nopietnu problēmu, kā mātes uzmanības trūkums, kas būtībā arī izraisīja visus ķēdes notikumus. bet tomēr tas ir atriebības stāsts, veidotāji to nekad neaizmirst, un atriebība tiek ievesta studijā, tik koncentrēta un tīra. nākamajā dienā te gan radās problēmas, kad satraukums bija izgulēts. nenormāli pārcentās kulminācijā, un tas neizskatījās labi. vismaz filma turpinājās kādas 10-15min pēc tam, tā kā viss tika izlīdzināts.
bilde ļoti izpušķota, debesis pārbiezinātas un pārdigitalizētas, redz katru stūrīti, daudz nepārspīlējot, katrs otrais kadrs filmēts ar high-speed kameru (1000 kadri sekundē, vai kkas uz to pusi), katrs ceturtais no leņķa perpendikulāri zemei, nu tāds kā Taxi Driver'ā pēdējais. ļoti jau nu ekspresīvi. bet tas viss nostrādā, arī kad skābumam pa retam iemet kādu 8mm ainu.
bļin, lai snieg
+++++
127 hours (2010, GB, USA, rež. Danny Boyle). neliela problēma bija sēdvietas, 1. rinda pašā kreisajā stūrī, jo visi maksājošie skatītāji bija uzkundzējušies pa sakarīgajām vietām - tomēr viena no gada galvenajām filmām, un man kā nemaksājošam nekas cits neatlika. filma ļoti kruta, nedaudz mūsdienu Mārtins Īdens, tēmās. Boils un Entonijs Dod Mantls uztaisījuši tik klaustrofobisku vidi, plus vēl izmantojot visu, ko vien var izspiest no digitālās filmveidošanas, šoreiz norauj jumtus. scenārijā gudri bija atrisināts gaidīšanas un it kā bezdarbības periods, bet nu pieļauju, ka literatūra deva pietiekami daudz materiāla, ar ko strādāt, tā kā tādā ziņā daudzās ainās varēja just to vārdu tiešu uzfilmēšanu. Franko ļoti labi nospēlē, aina ar dialogu ar sevi pilnīgi lieliska, gan ne pārāk smieklu celiņš. varēja atstāt sākumā un attīstoties 'dialogam' noņemt, man liekas būtu vēl bezcerīgāk.
++++
iešu ka gulēt, šī ir tikai 1/3 no visa. tālāk moš rītdien.
|
Reply
|
|
|