|
Aprīlis 4., 2011
 | 00:29
es bieži vien apskaužu visus Dostojevska tēlus, tieši viņu vaļsirdību. un pat katrs pretīgākais āksts sevi tik ļoti apzinās un spēj runāt par sevi tik atklāti, bet tai pašā laikā turpina sekot savām pretīgajām kaislībām un tieksmēm. un tad ir tāds Aļoša Karamazovs, par kuru jau it kā jūtu pēc pēdējās nodaļas, ka kaut kas tomēr ir aiz ādas pēc neregulāriem smīniņiem.
Mūzika: eagles of death metal - i want you so hard
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |