Beidzot ir tas brīdis, kad Es kravājos. Māmuļas acīs jaušamas skumjas. Grasos iznest visu un lieko izmest laukā. Viss ir jauki tikai Es satraucos. Man taču nav mēbeles. nav skapis kur turēt parpalas. Sākumā tas viss būs tā pa īsto... dzīvošana uz maisiem un bads. nu labi, bads nē. Bet eny way pa īsto. Vēlāk būs skapis, būs pierasts, būs vieglāk.
Vai Es gribu vieglāk?

Es esmu tik sasodīti piekususi, ka man nav spēka gaidīt rudeni. Lai nāk pats.