Pamazām Es ieeju ritmā. Pamazām aprodu ar saviem darbiem un sevi. Un sev doto laiku. Un katra diena ir tik atšķirīga, jo patiesībā jau Es pati izvēlos kā to dienu pavadīt. Nu vismaz kādās emocijās, ar kādiem cilvēkiem un kādām domām. Un tas jau ir daudz. Tas ir daudz.

Man liekas, ja man ļautos, nu, ja mani klausītu, Es varētu daudz iemācīt un daudz palīdzēt. Tā nav iedomība, šobrīd vienkārši tā jūtos.
Bet nevienam jau nepatīk, ka viņu māca.
Un galu galā, lai citus mācītu ir kaut kas jāsasniedz, nu vismaz tādā astrālā līmenī, nerunājot par pievilcīgo dzīves pieredzi.
Un vēl Es protu jeb kuru savu rīcību paskaidrot smalki un ar tūkstošiem iemeslu, lai gan patiesībā jau daru tapēc, ka daru un tapēc,ka gribu darīt.
.
.
.
sarežģīti.