Māsiņa Vera mani jau pazīst kā savējo. Viņai jau nav jāsaka priekšā.

Pretsāpju, pretiekaisuma, antibiotikas un vitaminčikus tōnusam,ja?
(viņam man pārjautā satiekot adatu kabinetā.)

Iedur dibenā. saka,ka labi,ka muskuļi trennēti nesāpēšot tik ļoti.
(sāp gan. reibst galva.)
100 ml jau nav daudz. tu tak liela meitene.
(100 ml pēc manām domām daudz.bet nu lab.)
šitā otra špricīte mazliet kodīs,bet nekas.
(kodīs mazliet? kož ļoti. reibst.)
paliec ar mani. pastāsti kko. pastāsti ko ņemsi uz maroku.
(sāku vāvuļot. lēnām uz mierīgi.)
tagad apsēdies. parādi vēniņu. zila. nu nekas nečakarēsim otru.
(sāp. sāp vairāk nekā vakar un aizvakar.ciešos.)
nu,nu,nu... nepazūdi. paskaties spogulī kāda tu smuka.
(redzu tikai spoguļa stūrītī miglainu uzlīmi AIDS. neuzmundrina)
nu labi. paskaties cik labi iet iekšā. rociņa jau pierod.
(paskatos. sāku atslēgties. nevajadzēja skatīties.)
nu un viss. tagad pasēdi mierīgi,lai tiec līdz mājām. vakar tak nekriti. izturēji. šodien arī izturēsi.

un tad es domāju.cik briesmīgi ir,ja tā jāpavada viss mūžs. man tik 3 dieniņas. nevaru sūdzēties. bet nu nepatīkami. ir tomēr tā vērts kaut dzērveņu saujiņu ieēst.