Nevarētu teikt,ka šis cilvēks man kādreiz ir bijis tuvs. Nu vai īpašs. Taču pavadot vienā klasē katru dienu vismaz 4-6 stundas zināmu vietiņu zem sirds jau ieņem. Nu un šodien šis cilvēks man paziņo,ka savārījis sūdus nu un ka vajadzīgs mans padoms. Protams, glaimojoši, ka vēršas tieši pie manis. Bet ko gan es šim nabaga cilvēkam varu līdzēt?! Nu un tā starp citu... šis nabaga cilvēks man atzīstas:" jā, laikam jau nevajadzēja tās ripas lietot. nu un citiem pārdot. Bet bija labi!"
žoklis atkārās. Sirsniņa nodrebēja. Mani turpmākie vārdi, lai cik arī skarbi nebūtu nepalīdzēja un nekādu iespaidu neatstāja. Skumji. Tagad jūtos vainīga. Par to,ka pazīstu vēl kādu narkomānu. Nu un ka nespēju palīdzēt. DZīvesprieks caur pirkstiem aizplūst. Ne jau mans. Bet sāp tāpat. Tik žēl,ka nepaguvu šo cilvēku ievilkt normālā vidē. Iepazīstināt ar normāliem cilvēkiem. Nu un atturēt. Mī fīl giltī.