vakar

Braucu privātā busā. un pēkšņi bija tas brīdis,kad es vēroju no malas visu palēlināti. Pasākuma organizatore pļēguro pa zemi. Purina šoferi. Emīlpuika tur pat uz pleca mīļi siekalos miegā. Visi guļ nu vai dzer. Bet es vai trīcu,lai ātrāk nokļūtu Rīgā. plkst. 2:30 mani izmeta pie studentnieka. sajūta,ka jāskrien. Bet kā rādās ierados īstajā brīdī... :)

Turpināju palēlināto analīzi... vērojot cilvēkus slapjā zālē, slapjās drēbēs ar viennozīmīgi izmirkušām pelēkajām šūniņām. - 5 min. + tekila. Un esmu viņu vidū. :D un jā... krāsas un ātrums atgriezās ātri.


slāpst...

Mūzika labāk paklusēsim