vēl kāds atklājums - Guntara Sietiņa kastaņi. tā kā acis, kameras, okulāri, ļoti telpiski, vienlaikus diezgan matēti, līdz ar to absorbē zemi un tos, kuri skatās uz tiem. lode, kura ir magnētiska, kura vai nu paceļ no zemes (par to liecina iespiedumi smilšainajā virsmā), ievilkdama tumsnējos augļus sevī, vai atraida no sevis pamazām (par to liecina ēnas no dažiem kastaņiem). varbūt tā ir liela olšūna, varbūt drostalošanās process: "no zigotas līdz blastulai!". empīriskajā realitātē balstītie iespaidi nav vienīgais risinājums. tā kā nemācos LMA grafiķos, man ir tikai aptuveni priekšstati par to, ko nozīmē šī mākslinieka vārds. bet kopumā nejaušos meklējumos atklātie darbi ir saistoši un daļēji asociējas ar M. K. Ešera darbiem.