Diezgan diivaini kaa dziive meedz speeleet savas speeliites...
Tie, kas citiem rada gruutiibas, pashi dziivo viegli un laimiigi...Tas, kas muuzhu sevi bendeejis, uzskatiidams savu kjermeni par ienaidnieku, dziivo ilgu dziivi, toties tas, kas dziivi uztver kaa daavanu un to saudzee, acumirklja laikaa tiek sodiits...ne sevis, bet gan citu, neredziigu vai redzeet negribiigu deelj...

Ko Juus dariitu, ja Juus peekshnji vairs nevareetu dziivot dziivi, ko dziivojaat liidz shim? Nekad...

Neticami izklausaas, ne?


Un tomeer es te tagad seezhu, viens...un rakstu, lai man kljuutu nedaudz vieglaak...kaut gan es ljoti veeleetos, lai man paliek veel daudz gruutaak, bet tam, kam ir gruuti, tiktu nonjemta nasta...

Man nav kur atvieglot savu praatu, tikai te...jo cilveeks, kuram visvairaak uzticos, ir nesaliidzinaamu lielaaku gruutiibu priekshaa...un man jaabuut enkuram, nevis kugjim...

Es esmu dusmiigs, patieshaam dusmiigs uz cilveekiem, kas nolaidiibas vai aiznjemtiibas, jeb, ljoti iespeejams, arii vienaldziibas deelj nepieveersh uzmaniibu citiem un staigaa apkaart tikai savu meerkju un iekaaru vadiiti...

Kaa tas var buut, ka tikai viena vieniiga stunda var izshkjirt starp dziiviibu un naavi? Kaa? Veel pietam tad, ja shai stundai nemaz nebija jaapienaak, buutu viss noticis atbilstoshi lielajam plaanam...bet pagaidaam viss..."kaartiibaa"


Dieva celja ir neizdibinaami...nez kapeec? Shodien sapratu! Ja kaads njemtu laiku un paskatiitos nedaudz siikaak, tad viss buutu skaidrs. Cilveeks ir tas, kas shos celjus padara neizdibinaamus! Pats graujot sevi un visus sev apkaart.

Un tas dara paari nevainiigajiem...