| 7:15a |
Rīcības plāns No.001
Es izdomāju kā rīkošos gadijumā, ja mani nepatiesi apsūdzēs kādā ļoti smagā noziegumā. Piemēram, sērijveida slepkavībās, valsts nodevībā vai noziegumos pret cilvēci. Pieņomot to, ka par šiem noziegumiem tajā laikā piespriedīs siltu vietiņu uz elektriskā krēsla. Kamēr man vilkss, un ilgi man vilkss, jo es pretošos, uz elektrisko krēslu, es pilnā rīklē bļaušu "Es neesmu vainīgs!", "Jūs esat notiesājuši nepareizo!" un tādā garā. Man ir pamatotas cerības, ka manus vārdus dzirdot cilvēki tiešām sāks šaubīties par to vai esmu vainīgs. Piemēram, prezidenta (vai šobrīdējā variantā - prezidentes) mazā meitiņa to varētu kaut kā nejauši dzirdēt, atklāt iekš sevis kādas paranormālas, ekstrasenses (tā bija jāraksta ?) spējas un sāks apgalvot, ka apsūdzētas, tas ir - es, patiešām ir nevainīgs.
Nu tā viņs ir ieplānots! Iespēja palikt dzīvam - 50%. Nu tā kā tajā anekdotē par dinozauriem: vai nu jā vai nē.
Varbūt šis plāns ir tāds pagļēvs. It kā pēc visiem noteikumiem man savu pēdējos stundiņu vajadzētu sagaidīt ar nopietnu sejas izteiksmi tā kā tas parasti ir filmās, bet diezvai tā tas ir dzīvē. Un starp citu, galvenais ir, ka palikšu dzīvs. Vienīgi nebūs pēc budisma standartiem, kur kā zinām, teikts ir, ka galvenais ir ceļš, nevis mērķis. Bet nu to jau mēs visi piecietīsim ;). |