ja jau, tad jau
1. Ja vajag kādu sasmīdināt, tad varu sākt lamāties, it īpaši, ja es to daru krieviski. Reizēm jau pasprūk kāds rupjāks vārds, bet nezinu kādēļ visi tad sāk skaļi zviegt, nevis baidās no manis.
2. Gribu pīpēt. Ne vienmēr, bet reizēm uznāk. Un vispār, man ir bail ar kaut ko aizrauties, jo varu kļūt atkarīga - ir reizēm domai, aiziet atkal savu laimi izmēģināt spēļu automātos, bet ja veiksies - būs ziepes:) Nekas, vienu reizi sajutu, kā ir, kad žetonu pilnas kabatas, tagad mieriņš. Bet uzpīpēt pa reizei der;)
3. Mana bērnības trauma ir zināms riebums pret dzērājiem. Sanāca tā, ka skolā pirmos gadus mācījos otrajā maiņā un mājup bija jāiet gar dzērienu veikalu, kur tālajā deviņdesmito gadu sākumā alko tika pievests trešdienās un piektdienās pēcpusdienās. Tad nu pa reizei arī sanāca laisties ko kājas ness prom, lai tik kāds naudu neatņem. Nekas, izdzīvojām, bet nu nepatika un paranoja ir saglabaajusies.
4. Savā īsajā studiju mūžā esmu reizēm darījusi tādas lietas, par ko tagad pat negribas atcerēties. Itkā nekas traks, bet neapdomīgs gan. Kaut vai tas, ka mēdzām mēs čakarēt džekus un nezin ko sasolījām, bet pašas pēc tam notināmies. Ja tā padomā, varējām arī smuki atrauties, bet nu viss ir labi, kas labi beidzies:) Vienīgi tā viena epizode, kad aizdevāmies līdz kaut kādam Ziepīša dzīvoklim un tur izdomājām, ai, nafig šito pasākumu, gan bija jautra, ar laišanos, pakaļdzīšanos un laimīgu tikšanu līdz centram no rajona, kuru neviena no mums nezināja;)
5. Krievu valodu apguvu jau bērnudārzā - tie bija laiki, kad b/d sāka nevis angļu valodu mācīt, bet krievu. Padziļināto kursu izgāju kādā 3ā klasē, kad tiku ar kaķu ēdi transmisīvo slimību slimnīcā. Tas mēnesis, ko pavadīju otrajā stāvā, bija riktīga dzīves skola:). Slimnīca bija "elitāra" priekš tādiem sīkajiem kā mēs - pirmajā stāvā gulēja veči ar savām krānu slimībām, bet trešajā stāvā uzturējās vecenes ar līdzīgām problēmām. Tur es arī pirmo reizi redzēju riktīgu prostitūtu, vismaz tajā laikā man tā likās. Stulbākais tajā pasākumā bija tas, ka mums 2 reizes nedēļā bija jāiet caur to 3o stāvu nodot analīzes. Viss pārējais, kā jau lielā bērnu barā, kur darījām visādas tizlības, jo nekas jau faktiski nekaitēja, tikai tik daudz, ka mati bija uz nullīti un daudziem bija tā saucamās cepurītes. Bija labi laiki!:) Un tā kā man toreiz labāk sapasēja ar krievu meičām, tad ar viņām arī tusējos, līdz ar ko krievu valodu zināju gana labi pēc tam.
6. Man ir 5 kulinārijas brīnumi, ko gatavoju. Tas notiek gaužām reti - labi, ja reizi mēnesī, bet toties tās ir reizes, kad mīļotais vīrietis novērtē manu kulināro talantu. Bet man ir arī viena draudzene, kuras ierašanās ciemos vienmēr sagādā galvassāpes ēdienu izvēles ziņā - lielākā daļa manu "firmas" ēdienu ir nākuši no viņas, un viņu pārspļaut ir grūti! Vienīgais pa šiem gadiem, ko esmu secinājusi, man patīk viegli, ātri pagatavojami un sātīgi ēdieni. Kā vīrs smejas, es nemāku mazas porcijas taisīt, ja taisu - tad daudz un garšīgi:) Ak jā, manā krājumā 2 no tām 5 receptēm ir tortes;)
7. Biju brālim par izmēģinājumu trusīti. Vairāk gan par tādu, uz kura parasti tiek izmēģināti dažādi kaujas paņēmieni, ko viņi ar draugiem bija samācījušies. Tā rezultātā arī es biju iemācījusies gana labi aizstāvēties un pavicināt rociņas. Par laimi, kauties man nepatika, bet kad vajadzēja aizstāvēties, tad pēc tam esmu sēdējusi arī direktrises kabinetā pēc tam, kad bērnudārzā vienam čalim sašķaidīju degunu. Vai es toreiz paņēmu uz masu, vai uz precizitāti, bet kulaks atdūrās pret viņa degunu precīzi un vēl šodien atceros kā deguns nožļarkstēja un asinis sāka plūst. Vēlāk arī bija dažas epizodes ar smilškastes kaujām un štābiņa aizstāvēšanām, bet tas jau bija pagalmā, kur neviens nesoda, ja vien spēj aizmukt no spēcīgākā brāļa vai drauga:).
Tādas nu ir tās 7 lietas, kas manu dzīvi ir izdaiļojušas:)
