Man jau to sen teica, ka zvēri mani mīl, bet šopavasar esmu to pārbaudījusi jau pārpārēm. Sākās viss ar Madonas braucienu, kad tētis žēlojās, ka šie braucot nevienu meža zvēru nav redzējuši pa ceļam. Pa to pašu ceļu braucot, mēs redzējām kādās 2 vietās. Atpakaļceļā, kad vedu senčus ar veco opelīti-traktoriņu, arī bija zvēri - viens veiksmīgi pārskrēja pāri ceļam, bet otru sastapām liktenīgajā vietā, kur to pašu traktoriņu pirms dažiem gadiem nobučoja alnis. Jā, jā - alni arī es pievielināju uz Plesenes, nedaudz aiz Bērzkroga uz Rīgas pusi;)
Dažas dienas atpakaļ, ēdot vakariņas Reiņa trasē, atkal redzējām zvēru. Un nu šodien mēs viņu sajutām:) Par laimi šoreiz brauca fxp, bet es sēdēju tikai blakus. Rezultāts ir šāds:

Tagad kādu laiku bez mašīnas. Man ta kas, bet cienītajam darbi uzreiz savādāk. Redzēs jau ko vēl AAS Ergo teiks un kā mums ies ar remontu. Par laimi arī poliči gadījās sakarīgi. Tagad man ir bail doties uz zvēru dārzu - ka tik tur vēl nesāk visi lēkt laukā no būriem un mesties man virsū.