| Laikam jau mazliet par daudz... visa. |
Sep. 17th, 2007|05:28 pm |
Nekādīgi nespēju piemēroties šī neglītās skina izskatam. Tas man nodzen visu iedvesmu sviestot še, bet kā redziet es tomēr sviestoju tikai man nav nekādas nojausmas par to kā pārtaisīt šito skinu atpakaļ uz veco - melno. Patiesi man neklausa rokas, bet es tomēr turpināšu rakstīt.
Diena aizgāja ātri, taču laikam jau pārāk ātri, ja tagad knapi spēju pavilkt kājas, bet acis gluži vai līp kopā.
Notikās viss un kas. Bet nekas tāds, ko vsp būtu jēga pieminēt. Lielākoties viss bija viens liels fuflo. Man tagad ir citas problēmas. Tas ir problēmas, kuras būtu vieglāk pārciest, ja L beigtu uz mani dusmoties. Tā bija likteņa sakritība. Un ko man tagad padarīt? Ņemt un padarīt visu par nebijušu?
''Mani tracina tava vienaldzība'' - L man teica un es miera labad pateicu, ka tikai ārēji esmu mierīga. Muļ-ķī-bas. Esmu mierīga. Mierīgāka par mierīgāku. Viss būs labi, ko tur vēl dusmoties? Es zinu, ka būs labi. Mani apžēloja. Mūs apžēloja.
Būs labi.
Esmu stipra, bet būtu vēl labāka, ja starp mani un viņu nebūtu izcēlusies tāda mūra siena.
Man viss mazliet pieriebies. Bet varbūt tas nemaz nav nogurums, bet gan nelabums…
Darīšu kā vienmēr. Plūdīšu pa straumei un neko nedarīšu.
Par mani parūpēsies.
Visu dienu man ir auksti. Šausmīgi auksti. Neizskaidrojami auksti.
Žēl, ka man nav neviena, kas mani sasildītu. Tas man radītu zināmu drošības sajūtu.
Mazliet šodien paprātoju par V un mazliet paflirtēju ar Igauni. *smagi nopūšas* Tomēr neko sīkāk es negribu stāstīt. Esmu tik nogurusi... tik nogurusi... |
|