| Kāda sena vēstule... |
Apr. 13th, 2008|05:27 pm |
Nezinu kāda Tu izskatīsies un būsi tad, kad lasīsi šo vēstuli. Pašlaik to rakstu, man gribas raudāt, un birst jau arī tās asaras. Tu spēlējies mazajā istabiņā. Es Tevi redzu caur durvju stiklu. Redzu kā Tu ej ap gultu turēdamās, smejies par savu attēlu skapja pulējumā. Es gaidu, kad uzsils bļodā ūdens priekš tavām bikšelēm. Un nezinu kādēļ, bet gribas kaut ko aprakstīt, atstāt kaut ko par piemiņu no šīs dienas. Tavas 1. dzimšanas dienas. Man pat liekas,ka no tā, cik daudz un cik patiesi būšu ko tagad rakstījusi, tik laba vai slikta veidosies Tava dzīve. Dīvaini. Visu jau nevar uzrakstīt. Gan jau kādreiz arī parunāsimies - kad paaugsies. Es vēlētos, lai es spētu Tevi izaudzināt par tādu meitu, kurai māte ir kā vislabākais draugs un sarunu biedrs. Sirds man ir ļoti pilna ar kaut ko labu, labu. Es gribētu, lai Tu saprastu, cik ļoti man dārga, kas ir izciests, lai Tu būtu, lai Tu saprastu manu rīcību, to nenosodītu. Es ļoti, ļoti gribu, lai Tava dzīve būtu gaiša, lai Tu spētu mīlēt tāpat kā es, tikai lai šī mīla būtu daudz, daudz laimīgākām beigām.
Es centīšos ļoti,ļoti, lai Tu izaugtu par saprātīgu meiteni. Lai tad, kad Tu izlasīsi šo vēstulīti, mēs kļūtu tuvāks viena otrai un varētu atļauties par daudz ko parunāt.
- Uz virtuves galda ir skaists, sarkana svece un roze -
- Mamma - |
|