| |
[Jan. 27th, 2008|11:06 pm] |
|
Brutālā septiņu kaloriju sniegpārsliņa... |
|
|
| Mans vīrietis... |
[Jan. 27th, 2008|11:08 pm] |
Vīrieši, vīrieši, vīrieši... Un konkrēti Tu viens... Mans vīrietis... Mans mīļums... Mans dārgums... Mani sapņi un cerības... Manas iedomas... Mani murgi... Mana sirds un dvēsele... Mans prieks un sirdi plosošas sāpes... Nu ko lai es ar Tevi iesāku... Patīk Tev apvainoties un uzmest lūpu... Patīk Tev, ka skrien no pakaļas un ņaud par to cik Tu esi super... Nu esi jau esi... Nemaz nenoliegšu... Bet cik ilgi man būs kā muļķei Tevi jādzenā un bez maz vai ar pirkstu jārāda,kas jādara... Ja jau Tu sevi uzskati par tik pieaugušu... Varbūt arī uzvedīsies kā pieaudzis... Bet patiesībā es to nemaz negribu... Es negribu,ka Tu kļūtu pieaudzis... Tad Tu daudz ko no sevis zaudētu... Zaudētu savu sirsnību un maigumu... Zaudētu nesamaitātību... Es domāju jūtu ziņā...
Es nemāku kādu gribēt... Es nemāku kādu mīlēt... Es nemāku... Nemācēt... Nevar piespiest kādu mīlēt... Tāpat kā nevar piespiest mīlēt Raini... Nevar piespiest mācēt... Bet es mīlu pa savam... Es mīlu tā kā protu... Tā,kā māku... Un es mīlu ar sirdi un dvēseli... Es mīlu atdodot sevi visu... Es laikam mīlu... Tevi... Laikam... Nezinu... Pārāk agri par to runāt... Pārāk īsu brīdi Tevi pazīstu... Varbūt tā ir tikai kaisle un iekāre... Varbūt tās ir tikai manas iedomas... Varbūt tikai nerealizējami sapņi... Bet Tu esi mans vīrietis... Es gribu,lai Tu esi man blakus... Ne tikai sapņos.... Bet arī dzīvē.... Tagad un šobrīd... Un uz visiem laikiem... Laikam jau es to sen senos laikos teicu vēl kādam... Bet viņš mani nenovērtēja... Viņš man iespļāva sejā... Palika tikai rūgta garša mutē un asiņojoša sirds... Palika bailes no visiem citiem,kas to varētu izdarīt vēlreiz...
Laikam man ir bail no Tevis... Bail.ka Tu mani sāpināsi... Ka Tu mani pametīsi... Izmetīsi miskastē ... Kā vecu,nekam nekam nederīgu lupatu... Iespļausi dvēselē,apgriezīsies uz papēža un savam priekam irgājoties aiziesi savu ceļu....
Bet es gribu,lai Tu esi šeit... |
|
|