| |
[Jul. 28th, 2007|10:50 pm] |
Nāku mājās un brienu caur Tavu asaru peļķēm... Pašai raudāt negribas... Jau sen tas ir pārdzīvots... Bet vai sadzijis...Šaubos... Ar laiku asaras izsīkst... Acis kļūst sausas...Sāpes sarūk un dziļi iegraužas Tevī... Bet tas nekad nesadzīs...
Ar visiem zābakiem iekāpju vannā... Ūdens kļūst sarkans no Tavas sirds asinīm... Kāpēc gan... Ne jau es pa Tavu sirdi bradāju... Liktenis... Vai kā nu to sauc... |
|
|