|
Nov. 9th, 2007|06:39 pm |
Ar basām kājām eju pa aiznaglotu zārku vākiem...To asās,raupjās virsmas graiza manas pēdas... Aukstums velkas caur visiem locekļiem un cenšas iekļūt sirdī... Stindzinošs vējš cērtas sejā... Sasaldē sāpju asaras... Rokas kļuvušas nejūtīgas un pirksti gluži stīvi... Bet es tikai eju un meklēju kādu,kura tur vairs sen nav...
Pie debesu vārtiem apstājos... Rokas bezspēkā nolaižas... Mani nelaiž iekšā... Sirds esot mani pametusi... Dvēsele pārdota velnam... Par manu garu nerunā,jo to nespēj manī saskatīt... Mans gars jau sen ir miris...Mana Dvēsele nav pārdota... Es pati esmu dvēsele... Savas tautas dvēsele... Bet sirds... Ak jā... Mana sirds... Tā tiešām mani ir pametusi... Tā taisnā ceļā devusies pie Tevis... Tikai Tavu Debesu priekšā tā ir bezvērtīga...
Tā nu es stāvu nolaistām rokām un raugos Tev acīs... Acīs,kuras mani sauc un atgrūž... Raugos un jūku prātā,jo nezinu uz kuru pusi iet... Man laikam jāpagriežas un jāiet atpakaļ... Atstājot sirdi tavās rokās... Es zinu ka Tu to sāpēs salauzīsi... Saberzīsi putekļos... Bet Tavas Debesis mani neielaiž... Man nākas kāpt pa kāpnēm lejā uz to tumšo, auksto tuneli ar aiznaglotajiem zārku vākiem... |
|