Medical Division - Post a comment

Pīpes dūmi ceļas ar vien augstāk un lēnām virmo ārā pa balkona logu. Stikls ir izdauzīts...nožēlojami es patiešām toreiz negribēju viņu tik strauji vērt vaļā...bet dūmi virmo un pirmo reizi pa ilgiem laikiem man ir tāda sajūta, ka man neko vairs nevajag. Man ir viss...Interesanti cik gan ūdens pīpes tabakā vajag būt narkotiskām vielām lai spētu cilvēku nomierināt līdz tādai pakāpei? Man šķiet, ka man pieder visa pasaule. Negribas redzēt nevienu un tikai pūst gaisā dūmu mutuļus ne par ko nedomājot...vai tā ir īstā dzīve? Kad jūties labi un neko vairs engribi, jeb tomēr cilvēkam visu laiku ir jācenšas kaut ko sasniegt? Esmu uzlikusi jau otro pīpi pēc kārtas un nenožējo, jo tā ir tikai caur ūdeni izfiltrēta tabaka kura virmo gaisā ar maigu zemeņu aromātu un liek domāt par vasaru. vienīgais par ko viņa liek domāt ir vasara un atmiņas no pagājušās vasaras...Dimā trīs musketieros pašā pēdējā rindiņā bija teikts...: "Ar laiku tavas rūgtās atmiņas pārvērtīsies par saldām"
Manas atmiņas kā izskatās ir kļuvušas saldas un ieguvušas zemeņu aromātu dūmakā...Es vairāk neko nevēlos,jo pašlaik man ir viss ko kāro sirds...